Vajag gan parādi, gan lāpu gājienus!

Nesen manā klātbūtnē izvērtās neliela diskusija par to, ir vai nav vajadzīga militārā parāde krastmalā, lāpu gājiens utt. Vieni bija ļoti “par”, citi teica, ka varētu arī nebūt. Vienalga. Ne tā, ka neinteresē Latvijas svētki vispār vai nebūtu savas valsts patrioti, bet vienkārši, viņuprāt, militārās parādes esamībai vai neesamībai nav nozīmes. 
 

Ir nozīme! Vismaz mūsu un mūsu sirdsdraugu ģimenē Latvijas valsts svētki tiek svinēti visās izpausmēs – sākot ar lāpu gājienu un svecīšu nolikšanu krastmalā vai pie Baltezera baznīcas, kā kuru gadu, un beidzot ar uzrunu klausīšanos Saeimas svinīgās sēdes tiešraidē, militārās parādes skatīšanos un tad Latvijas himnas dziedāšanu ģimenes lokā pie skaisti saklāta galda. 

Mēs ne tikai baudām tā sauktos patriotiskos ēdienus, bet arī pārrunājam kādus vēsturiskus notikumus – gan tos, kas attiecas uz Latviju, gan tādus, ko piedzīvojuši pie svētku galda esošie vecāka gadagājuma radinieki. Bet 4. maija svētkos braucam nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. 

4. maija svētkos ar krustdēlu Pēteri, draudzeni Agnesi un meitu Viktoriju.

Vienmēr visos šajos notikumos piedalās visa ģimene, sākot no mazākā, tā pašlaik ir mūsu piecgadīgā meita, un beidzot ar vecāko, šai radiniecei tagad ir 83! Tas ir stāsts par kopā pavadītu laiku savējo lokā, jo mēs katrs esam tie, kas veidojam mūsu Latviju. Un tas ir stāsts par vērtību, patriotisma un mīlestības nodošanu nākamajai paaudzei. Jo attieksmi, izpratni, zināšanas un visas citas dziļās, pamatīgās vērtības mēs nododam tieši caur tradīcijām. Caur piemēru, ko izdzīvojam ikdienā, nevis tikai izlasām grāmatās. 

Tāpēc iesim skatīties militāro parādi, noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa, dziedāsim mūsu valsts himnu un svinēsim. Lai mūsu bērni un patiesībā arī mēs paši atkal un atkal noglabātu savas sirds dziļākajos kambaros to svarīgo sajūtu, ka mēs esam latvieši un šī ir mūsu valsts – Latvija! Paldies Dievam, brīva no svešiem jūgiem, izgreznota ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. 

“Dievs, svētī Latviju!”