Kā rast risinājumu bērnudārzu rindām Rīgā?

Nevienam nav noslēpums, ka vietu trūkums valsts bērnudārzos, kuri Latvijā ir aptuveni 600 un augstā dalības maksa privātajos bērnudārzos, kas svārstās robežās no 250-400 Ls un vēl lielāka samaksa, ko prasa auklītes, dzen izmisumā ne vienu vien ģimeni. Turklāt bērna kopšanas atvaļinājums pienākas vien pusotru gadu. Taču, ko darīt, ja vieta bērnudārzā paredzēta no septembra, kad mazajam ir pilni divi, bet lielākajā daļā bērnudārzu pat trīs gadi? Kur likt savu atvasi šajā laikā, ko veido nepārdomātās (no likumdevēju puses) laika nobīdes šķēres un nepieciešamība atsākt pelnīt, jo naudas jautājums ar mazā pilsoņa ierašanos pasaulē kļuvis daudzkārt karstāks?!

Pagarināts bērnu kopšanas atvaļinājums
Pašlaik bērna kopšanas atvaļinājumu māmiņa (arī tētis, taču pārsvarā to dara māmiņas, tādēļ arī jautājumu apskatīšu no māmiņu skata punkta) var izmantot līdz brīdim, kad viņas lolojums sasniedzis pusotra gada vecumu. Vairumā gadījumu iepriekšējās darbavietas saglabāšana šai laikā tiek apdraudēta, turklāt bērna iekārtošana dārziņā pusotra gada vecumā vēl ir pāragra.
Šo problēmu pavisam vienkārši varētu padarīt mazāk sāpīgu, bērnu kopšanas atvaļinājumu pagarinot līdz diviem, diviem ar pusi gadiem. No tā iegūtu visi – gan ģimene, kurai ļauts ilgāk izbaudīt brīnumaino mazā cilvēciņa augšanu un attīstību, gan māmiņa, kura atgrieztos darbā, vai meklētu jaunu ienākumu avotu ar pārliecību, ka bērns tai laikā tiks aprūpēts, gan arī valsts, kura iegūtu sev lojālus un par sevi un savu labklājību pārliecinātus pilsoņus. Manuprāt, šajā laikā tas nav mazsvarīgi.

Šo problēmu pavisam vienkārši varētu padarīt mazāk sāpīgu, bērnu kopšanas atvaļinājumu pagarinot līdz diviem, diviem ar pusi gadiem. No tā iegūtu visi

Māmiņa palīdz māmiņai
Tā kā vairākums bērnu, kuri dzimuši gada vidū vai pat nogalē, bērnudārzu rindās ir bezcerīgi tālu, vecāki spiesti meklēt citas mazuļa pieskatīšanas iespējas. Viena no tādām ir privātie bērnudārzi, kuri Latvijā ir ap 50, vai arī pieskatīšanas grupas, taču diemžēl arī tajos ir ne vien ļoti augstas maksas, bet arī garas rindas.
Labs risinājums ir uzņēmīgas māmiņas, kuras par nelielu samaksu pieskata vairākus citus mazuļus. Taču diemžēl valsts nekādā veidā neatbalsta šādu iniciatīvu. Valsts atbalsts šai gadījumā varētu izpausties ar atvieglotām prasībām pret finanšu atskaitēm un nodokļu atvieglojumiem sievietei, kura uzņēmusies šāda mājas dārziņa ierīkošanu un aukles funkcijas.

Publiskās un privātās partnerības dārziņi
Vēl viena iespēja mazināt bez bērnudārza palikušo mazuļu skaitu ir publiskās un privātās partnerības dārziņi. Šobrīd pilsētā ir ļoti daudz biroja telpu, ko atbrīvojuši biznesmeņi. Vairākums no tām, bez īpašas pārbūves, ar nelieliem līdzekļiem, ir padarāmas piemērotas nelielu privāto dārziņu vai pieskatīšanas grupu ierīkošanai. Lai veicinātu šādu dārziņu veidošanos, vēlos ierosināt, lai vismaz sākotnēji šādām vietām būtu atvieglotas prasības pret dažkārt pārspītētajām sanitārajām normām (piemēram, izlietņu skaitu mazgāšanās telpās) un citām administratīvām prasībām.
Šādos projektos varētu līdzdarboties arī pašvaldība, tā varētu piedāvāt speciālistu, kurš paskaidro un reāli palīdz izpildīt valsts prasības dārziņa ierīkošanā un palīdz izvairīties no kļūdām. Kā arī palīdz nokārtot administratīvās formalitātes, kuru diemžēl ir stipri daudz. Turklāt pašvaldība, kuras teritorijā atrodas dārziņi, šādus projektus varētu atbalstīt arī par katru grupiņā reģistrēto bērnu kompensējot pusi no izmaksām, ko bērna pieskatīšanai tērē valsts bērnudārzā, tādējādi samazinot vecāku maksājumu.

Valstij būtu jābūt augstsirdīgai un, līdzīgi kā tā atmaksā nodokļus, ko tērējam par medicīnas izdevumiem, būtu jāatmaksā arī bērnudārzā ieguldītie līdzekļi?

Obligātā pirmsskolas izglītība
Vēl viens jautājums, kas pilnīgi noteikti liek sāpēt vecāku galvām, ir pirmsskolas izglītība. Kad bērns ir sasniedzis piecu gadu vecumu, valsts paredz, ka mazajam obligāti jāapmeklē sagatavošanās grupa skolai. Protams, ideja ar zelta maliņu – gudra un būtiska, tomēr... Diemžēl bērnudārzu vairāk nekļūst, drīzāk jau vispārējā jostas savilkšanas režīmā tiks taupīts arī šajā jomā un dārziņu skaits samazināsies. Nereti mūsu galvaspilsētā, piemēram, vecāki, kuru bērniem nav atradusies vieta bērnudārzā, spiesti savu atvasi uz šīm nodarbībām, kas ilgst dažas stundas, vest teju otrā Rīgas malā. Tas gan izmaksā dārgi, gan aizņem ļoti daudz laika.
Manuprāt, vismaz daļēji problēmu varētu atrisināt, piešķirot telpas šīs apmācības veikšanai skolās, kur bieži vien pēcpusdienā ir gana daudz brīvu klašu. Šai laikā iespējams veidot valsts atzītas privātās pirmsskolas apmācības grupas. Domājams, ka vairākums vecāku daudz labprātāk samaksātu simbolisku summu par nodarbību, kas notiek turpat netālu no bērna dzīvesvietas, vai vecāku darba vietas, nekā tērētu naudu un, galvenais, laiku nejēdzīgai ekskursijai pa pilsētu. Turklāt tas būtu lielisks veids, kā veidot iespēju nedaudz nopelnīt pirmsskolas pedagogiem.

Nodokļu atmaksa par dārziņu samaksāto naudu
Jau tagad valsts daļēji apmaksā vecāku ieguldījumu bērnu izglītībā, gada beigās atgriežot daļu nodokļus. Tomēr maksa par dārziņu parasti ir daudz augstāka par šo summu. Valstij būtu jābūt augstsirdīgai un, līdzīgi kā tā atmaksā nodokļus, ko tērējam par medicīnas izdevumiem, būtu jāatmaksā arī bērnudārzā ieguldītie līdzekļi? Šajā gadījumā gan atmaksājamajai summai jābūt nedaudz lielākai. Piemēram, vidējai maksai Rīgā, ko vecāki spiesti tērēt par sava bērna bērnudārza apmeklējumiem.  Liekas, ka iespēju netrūkst, ir ko padomāt, vai ne?

Autors: Klāvs Olšteins, Rīgas Domes deputāta kandidāts (JL), ekonomikas ministra padomnieks