Urologs L. Rēdmanis: Par smēķēšanas vīrišķo dabu

Domājot par to, kas notiek vīrieša organismā smēķējot, jāteic, ka nikotīns sašaurina asinsvadus un relaksē gludo muskulatūru, un attiecīgi pasliktina erekciju. Ilgtermiņā tam saglabājas paliekošs efekts. Ja vīrietis ilgstoši ikdienā smēķē, jārēķinās, ka tas ietekmēs seksuālās dzīves kvalitāti. Smēķēšana ir būtiskākais riska faktors aterosklerozei, kad holesterīna un citu vielu izgulsnēšanās asinsvadu sieniņās sašaurina asinsvada caurlaidību un elasticitāti. Traucējumus var negaidīt uzreiz, trīsdesmit gadu vecumā, kad ir vairāk funkcionālas lietas, kas saistītas ar erekcijas pavājināšanos gludās muskulatūras relaksācijas dēļ, bet ilgtermiņā, jau ap gadiem piecdesmit, var gaidīt stabilu erektilo disfunkciju, ko izraisījusi smēķēšana.

Sākot smēķēt jau pusaudža gados, ir kavēta organisma tālāka attīstība un attiecīgi traucēta arī sēklinieku attīstība, kas saistīta ar vīrišķo hormonu produkciju nākotnē.

Ir pierādīts, ka smēķēšana rada arī daudzkārt augstāku risku saslimt ar urīnpūšļa vēzi. Pētījumi liecina, ka smēķētāji četrreiz biežāk slimo ar urīnpūšļa vēzi nekā nesmēķētāji, turklāt viņiem ir ļaundabīgāki veidojumi, kad audzēja šūnas aug agresīvāk. Toksiskās vielas tiek izdalītas caur urīnu, un urīnizvadceļi ir ļoti jutīgi pret šo toksisko ietekmi. Smagajiem smēķētājiem šīs formas ir smagākas un sastopami biežāki recidīvi (atkārtota saslimšana ar vēzi). Sākot smēķēt jau pusaudža gados, ir kavēta organisma tālāka attīstība un attiecīgi traucēta arī sēklinieku attīstība, kas saistīta ar vīrišķo hormonu produkciju nākotnē. Runājot par reproduktīvo veselību, smēķēšana ietekmē arī spermas kvalitāti. Ir pierādīts, ka smēķētājiem ir mazāks spermatozoīdu skaits. Smēķēšanas dēļ tiek traucēta apasiņošana sēkliniekos, toksiskās vielas atstāj ietekmi uz spermas radīšanu, turklāt spermā ir paaugstināta toksisko vielu koncentrācija.

Ja vīrietis ilgstoši ikdienā smēķē, jārēķinās, ka tas ietekmēs seksuālās dzīves kvalitāti.

Vīrieša domāšana nosacīti dalās divos posmos: pirmajā, kad viņš vēlas, lai viņam nebūtu bērnu, un otrajā, kad vēlas, lai būtu. Pirmajā posmā cilvēks nedomā, ka kādā brīdī pienāks arī šis otrais posms. Tomēr tas pienāk. Tas viss, ko sastrādājam jaunībā, kaut kad nāk atpakaļ, ar to jārēķinās. Pēdējos gados parādās tendence, ka kļūstam eiropeiskāki, par bērniem sākam domāt vēlu, bieži pēc trīsdesmit, kad jau parādās pirmās kaites un veselības problēmas. Tad riska faktoru ietekmei jau ir lielāka nozīme un smēķēšana var samazināt izredzes ieņemt bērnu. Stereotipiski domājot par reproduktīvo sfēru un bērniem, atbildības lielākais smaguma punkts tradicionāli gulstas uz sievieti, taču, iespējams, šis ir viens no mītiem, kas zaudē savu nozīmi, jo arvien vairāk vīrieši apzinās savu līdzatbildību šai procesā.

Smēķēšana ir viena no stiprākajām atkarībām. Cenšoties šādā veidā atbrīvoties no stresa, papildus radām jaunu stresu, nonākot atkarībā.

Dažkārt veidojas apburtais loks — cilvēks smēķē, lai atbrīvotos no stresa (kaut pierādīts, ka smēķēšana neatbrīvo no stresa), un vienlaikus pakļauj sevi nopietnākām problēmām nākotnē. Smēķēšana ir viena no stiprākajām atkarībām. Cenšoties šādā veidā atbrīvoties no stresa, papildus radām jaunu stresu, nonākot atkarībā.

Interesanti, ka pacienti ar erekcijas problēmām vai sliktu spermogrammu bieži lūdz, lai viņiem izraksta kādas zāles, viņi ir gatavi lietot medikamentus, nevis mainīt kaut ko savā dzīvesveidā. Tas rada nopietnas pārdomas par mūsu prioritātēm, pasaules uztveri, cieņu pret sevi un savas veselības nozīmes apziņu. Bieži tas šķiet sarežģīti, jo ir sēdošs darbs, mazkustīgs dzīvesveids, kam klāt nāk sociālās problēmas, stress. Šis „neizskrietais”, neizlādētais stress rada cilvēkā vēlmi lietot papildvielas stresa noņemšanai: alkoholu, cigaretes u. c.

Joprojām sastopams mīts par astoņdesmitgadīgiem dzelzs vīriem, kas visu mūžu dzēruši šņabi un smēķējuši Prīmu un joprojām dzīvo veseli.

Ja smēķējat ilgstoši, jārēķinās, ka ar vīrišķajām funkcijām pēc četrdesmit gadu vecuma būs sliktāk vai pat pavisam slikti, ka, iespējams, būs jādzer zāles vai var gadīties pat, ka zāles vairs nelīdzēs. Katram faktoram, arī smēķēšanai, ir individuāla ietekme uz cilvēku, un, lai arī ir noteiktas kopsakarības, vienu tas skars stiprāk, citu mazāk, tomēr tā vai citādi skars ikvienu. Joprojām sastopams mīts par astoņdesmitgadīgiem dzelzs vīriem, kas visu mūžu dzēruši šņabi un smēķējuši Prīmu un joprojām dzīvo veseli. Ja arī ir kāds izņēmums, jāteic, ka ļoti reti kurš no viņiem vairs ir starp mums.

Uz veselības lietām kopumā vajadzētu raudzīties citādi. Pie mums ir tipiski, ka cilvēks līdz četrdesmit gadiem cenšas savu veselību sabojāt, pēc četrdesmit sāk domāt, kā kaut ko saglābt. Patiesībā par savu veselību, arī vīrišķo veselību, jāsāk domāt jau skolas vecumā. Attieksme pret to būtu jāveido jau ģimenē, tad vēlāk, pusaudžu gados, attieksme pret savu veselību nebūtu tik destruktīva. Ja jaunībā smēķēšana ir neatņemama stila un sevis apliecināšanas sastāvdaļa, vēlāk piedzīvotie erekcijas traucējumi nez vai šķitīs vīrišķīgi un stilīgi.   

Dr. Linards Rēdmanis, ārsts urologs, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, klīnika Gaiļezers