Kad pietrūkst rupjmaizes, biezpiena un kūpinātas vistiņas...

Es neesmu izņēmums. Arī es kā delikatesi notiesāju Lāču rupjmaizi, kad to man kāds atved no Latvijas; sapērkos biezpiena sieriņus „Kārums” vietējā krievu veikalā (cik labi, ka ir šāda nostaļģijas „oāze”!) un palasu kādu atsūtītu sieviešu žurnālu.

Katrā no mītnes valstīm saraksts ar „deficīta” lietām (šeit es vairs nerunāju par pārtikas produktiem) atšķirsies. Es, piemēram, nekad nebūtu iedomājusies, ka man pietrūks Latvijas pļāpīgo taksistu. Zviedrijā taksometra vadītāji, neskatoties uz to, ka daudzi no tiem nebūt nav šīs Ziemeļvalsts pamatnācijas iedzīvotāji, nekad neuzsāks sarunu par to, no kurienes esi atlidojis, ko redzējis u.tml. Tāds, šķiet, ir ētikas kodekss – neapgrūtināt pasažierus ar savu klātbūtni. Bet es ar nostaļģiju nez kādēļ atceros sarunas Latvijā. Reiz kāds taksometra vadītājs pat stāstīja par ceļojumiem uz Indiju un savu dziedniecības praksi. Šādas neformālās sarunas starp diviem svešiem cilvēkiem Zviedrijā ir tikpat kā neiedomājamas.

Es, piemēram, nekad nebūtu iedomājusies, ka man pietrūks Latvijas pļāpīgo taksistu.

Man pietrūkst Latvijas plašais un salīdzinoši lētais skaistumkopšanas pakalpojumu piedāvājums. Joprojām neesmu atradusi „savu” frizieri un kosmetologu. Mani mēģinājumi šajā jautājumu cietuši „fiasko”. Esmu secinājusi – ja nav pieprasījuma, piedāvājums nav tik plašs un kvalitatīvs. Un patiesi, tie pakalpojumi, kurus esmu pamēģinājusi, dzīvojot Zviedrijā, par galvas tiesu kvalitātes ziņā ir zemāki.

Reiz ar kādu sievieti, kas pirms 10 gadiem no Latvijas pārcēlusies dzīvot uz Zviedriju, pārrunājām atšķirības starp Latvijas un Zviedrijas sievietēm. Viņa atzina, ka pirmos gadus, dzīvojot šeit, vēl lietojusi dekoratīvo kosmētiku, kad devusies ārpus mājas, jo bez tās nebija iespējams sevi iedomāties. Taču nu jau vairākus gadus viņa to vairs nelieto, nemaz nerunājot par vaksāciju un citām kosmētiskām manipulācijām. Tiesa, tas nav tikai apkārtējās vides iespaids. Kā izrādās, viņas vīram vairāk patīkot viss dabīgais.

Vairāk par visu man, esot ārpus Dzimtenes, pietrūkst tās īpašās sajūtas – šī zeme ir daļa manis: es te esmu dzimusi, satikusi draugus, pirmo reizi iemīlējusies, priecājusies, raudājusi...Es zinu šīs zemes cilvēkus; visas labās un negatīvās mentalitātes īpašības – tās visas ir līdz kaulam pazīstamas. Te ir manas saknes. Nez, vai gadiem ejot, šī sakņu sajūta samazinās, un tu kā mazs stādiņš iedzen jaunas saknes citur? Jeb varbūt tagad man būs divi koki ar divām atšķirīgām saknēm?

Viņa atzina, ka pirmos gadus, dzīvojot šeit, vēl lietojusi dekoratīvo kosmētiku, kad devusies ārpus mājas, jo bez tās nebija iespējams sevi iedomāties. Taču nu jau vairākus gadus viņa to vairs nelieto, nemaz nerunājot par vaksāciju un citām kosmētiskām manipulācijām.

Tā gan nav spēle vienos vārtos - es zinu, ka tad, ja es atkal pārceltos atpakaļ uz Latviju, man pietrūktu dažas lietas, kas ir Zviedrijā. Piemēram, iespēja pārvietoties ar bērnu ratiņiem tik brīvi, kā es to varu darīt tagad – iekļūt ēkās, veikalos, sabiedriskajā transportā; iespēja daudzviet lietot zīdaiņu pārtinamo galdiņu; tas īpašais rīsu deserts ar augļiem un vēl un vēl...

Māra Simons

, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.