Vai kādreiz Latvijā nejutīšos kā mājās?

Tā kā es šīs vasaras lielāko daļu pavadu Latvijā, arī man nākas aizdomāties par to, kā es jūtos šeit un tur. Jā, manas mājas šaurākā nozīmē ir tur, kur dzīvo mana ģimene, tas ir, Zviedrijā, bet vēl joprojām mājas plašākā izpratnē man ir Latvijā. Vienkārši tā es to vēl aizvien sajūtu – sava veida piederību šai valstij.

Kad pagājušā gada Ziemassvētkos viesojāmies Grega Dzimtenē Jaunzēlandē, bija interesanti dzirdēt viņa iespaidus, apciemojot savu zemi pēc četru gadu prombūtnes. Viņš atzina, ka šoreiz pirmo reizi pats savā dzimtajā vietā sajuties ne kā savējais, bet kā tūrists. Pirmajās pāris apciemojuma reizēs tādas sajūta neesot bijušas. Mēs, līdzīgi kā katru reizi, kad Gregs dodas uz Jaunzēlandi, ciemojāmies pie viņa vecākiem, radiem, tikāmies ar draugiem, taču kaut kas bija mainījies. Bija radusies tā dīvainā „svešais starp savējiem” sajūta.

Kādā no tikšanās reizēm ar vīra draugiem runājām par jaunzēlandiešu angļu valodas izrunu. Es painteresējos, vai Grega angļu valoda joprojām skan kivi (jaunzēlandieši paši sevi nereti dēvē par kivi; apzīmējums radies tikai no Jaunzēlandē sastopamā putna kivi vārda) akcentā. Atbilde skanēja – nē, tā varbūt ir Jaunzēlandes „krējuma” jeb augstākās sabiedrības angļu valoda, taču ne kivi. Par šādu vērtējumu Gregs bija ļoti pārsteigts.

Vai manā apziņā, piemēram, pēc gadiem pieciem Latvija joprojām būs mājas, nemāku teikt.

Izmaiņas valodā, manuprāt, nav galvenais distances sajūtas radītājs. Kas ir tas apstākļu vai sajūtu kopums, kas vairs neliek justies piederīgam vietai, kur esi dzimis, uzaudzis un skolojies, ir patiešām gandrīz neiespējami definēt. Varbūt tas ir katra indivīda personīgās izaugsmes jautājums. Varbūt ar māju sajūtu ir līdzīgi kā ar attiecībām – tās dažkārt sevi izsmeļ. Un tad ir jāpieliek punkts un, iespējams, jāsatiek nākamais cilvēks. Ir ļaudis, kas gadiem ilgi lūkojas atpakaļ pagātnē un velk to sev līdzi. Tas ir katram pašam atbildams jautājums, vai tas ir tas, kas vajadzīgs.

Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā māju jēdziens strauji paplašinās. Ja domāju par Gregu, man jāšaubās, vai tieši Zviedrija jebkad būs tā vieta, kuru Jaunzēlandes vietā viņš dēvēs par savām mājām šī vārda plašākajā nozīmē. Visdrīzāk tā varētu būt Eiropa kā tāda, kur nu jau pašlaik viņš jūtas teju kā zivs ūdenī – daudz vairāk savējais šeit kā dzimtajā zemē.

Vai manā apziņā, piemēram, pēc gadiem pieciem Latvija joprojām būs mājas, nemāku teikt. Globālās tendences mājas izjūtas jautājumos droši vien neatstās bez pēdām arī latviešu – viensētnieku mentalitāti.

Māra Simons

, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.