Skolotāji. Skolēni. Cieņa. Ir vai nav?

Skola ir sabiedrības spogulis
Es piekrītu atziņai, ka skola ir sabiedrības spogulis. Necieņa, par ko mēs runājam šā fenomena redzamajā izpausmē, par to, ka skolās ir tā un ir šitā, skolēni tā, bet skolotāji pretī šitā, — tā ir tikai redzamā daļa no tā, kas caurauž mūsu ikdienu visdažādākajos veidos. Ja cilvēki sāktu analizēt, ar kādām emocijām viņi skatās, piemēram, vakara ziņas vai ar kādām emocijām viņi brauc pa ielu, kā viņi uzvedas tad, kad ir sastrēgums un noteikti kaut kur jāpagūst, tad, gribi negribi, vajadzētu secināt, ka arī šajās situācijās tādas cieņas pilnas attieksmes pret citiem cilvēkiem nemaz nav. Es varu tikai atkārtot visiem zināmo patiesību, ka bērni uzsūc tādu attiecību modeli, kādu redz saviem vecākiem. Un, protams, skola ir tā vieta, kur viņi šīs lietas var izspēlēt, vieta, kur viņi izmēģina savu lielo dzīvi. Skolotājs, visticamāk, bērniem ir tieši tikpat anonīms cilvēks, cik viņu vecākiem cits autovadītājs blakus joslā. Bērni no pieaugušajiem nošpikoto uzvedību mēģina pārbaudīt praksē, viņi mēģina saprast, kā tā darbojas, cik tālu viņi var iet. Bērni grib pārbaudīt savas spējas un šo spēju galējās robežas. Tāpēc tās izpausmes ir tādas, ka, ziņas lasot, mati ceļas stāvus. Bet tas rodas tikai tāpēc, ka jaunais cilvēks ir sevis meklēšanas procesā, kad viņš vēlas saprast, kas es esmu, ko es varu, cik daudz es varu atļauties, ar ko es riskēju, ko es varu dabūt pretī, kādas ir sankcijas par kādu darbību. Man liekas, ka bērni neapzināti izprovocē konflikta situācijas, bet skolotāji reaģē tieši tāpat kā vecāki pret citu autovadītāju, jo arī viņi dzīvo tajā pašā sabiedrībā. Beigu beigās mēs nonākam pie kaut kādiem konfliktiem, kas šķiet pilnīgi neatrisināmi. Man liekas, ka atbilde ir ļoti vienkārša — ja mēs elementārās un ikdienišķās situācijās daudz biežāk būtu laipni cits pret citu, tad arī skolēniem un skolotājiem ar savstarpējo cieņu būtu daudz labāk.

Man liekas, ka bērni neapzināti izprovocē konflikta situācijas, bet skolotāji reaģē tieši tāpat kā vecāki pret citu autovadītāju, jo arī viņi dzīvo tajā pašā sabiedrībā. Beigu beigās mēs nonākam pie kaut kādiem konfliktiem, kas šķiet pilnīgi neatrisināmi.

Skolas un vecāku atbildība
Daudzi vecāki, no rīta atdodot bērnu skolā, uzskata, ka atbildības nasta ir nost no viņu pleciem, ka tajā brīdī skola ir atbildīga ne tikai par bērnu izglītošanu, bet arī audzināšanu. Manuprāt, vecākiem tomēr vajadzētu uzņemties lielāku atbildības daļu. Skola ir atbildīga par to, ko dēvējam par fizisko drošību, jo bērns no rīta skolā ir iegājis un tur pavada lielu daļu sava laika un tikai pēcpusdienā vai vakarā no turienes iet ārā. Skola vēl ir atbildīga par to, lai bērns iemācās lasīt, rakstīt, rēķināt un visas prasmes, kas ar to ir saistītas. Jā, tā ir skolas atbildība, jo nevar prasīt, lai ar to tiek galā vecāki. Ne katram mājās būs mikroskops, lai izpētītu, piemēram, mušu. Bet par audzināšanu, protams, atbild vecāki. Un diskusija par šo jautājumu, manuprāt, ir pilnīgi nevietā. Ja kāds grib skolai uzvelt paša neizdarītos darbus un tad nākt, diezgan ambiciozi vicinot rokas un pirkstus rādot vēdeklī, — „es jums atdodu, audziniet!”, tad, piedodiet, bet bērns ir jāsūta uz audzināšanas iestādi. Tad jau tas ir pavisam cita profila skaņdarbs. Un tajā brīdī ikviens vecāks automātiski zaudē tiesības un iespēju ielikt savos bērnos to, kas viņam patiešām ir svarīgs. Protams, ka ikdienas steiga ir pastāvīga vecāku pavadone, tomēr nav cita varianta, kā saprast, ka tev tas laiks ir jāatrod. Ja citādi nevar, neskaties seriālu, bet tajā laikā parunā ar bērnu. Kā zināms, bērni līdz apmēram trīs gadu vecumam iemanto drošības sajūtu, pārliecību par sevi, pirmās komunikācijas prasmes, tāpēc šo laiku nevajadzētu palaist garām. Ja vecāki to ir palaiduši garām, pēc tam var vainot, ko vien vēlas, — Saeimu, valdību, skolu, darbavietu, sliktus priekšniekus, laiku, strādājošos Īrijā, bet nekas no tā nemainīsies. Tā ir pamatpozīcija, kas jāpieņem brīdī, kad esi gatavs attiecībām un zini, ka tīri teorētiski no tā, ka ar kādu pārguli, varētu būt bērni. Lielākā nelaime ir tāda, ka bērni dažkārt rodas cilvēkiem, kas ir iemīlējušies, bet viņi joprojām savās attiecībās turpina būt divi. Bērns, no vienas puses, liekas dabiski, bet tajā pašā laikā viņš nav kā trešais, kā līdzvērtīgs spēlētājs.

Lielākā nelaime ir tāda, ka bērni dažkārt rodas cilvēkiem, kas ir iemīlējušies, bet viņi joprojām savās attiecībās turpina būt divi. Bērns, no vienas puses, liekas dabiski, bet tajā pašā laikā viņš nav kā trešais, kā līdzvērtīgs spēlētājs.

Par vecāku būt ir jāmācās!
Neviens jaunos cilvēkus nemāca būt par vecākiem, nemāca, kas notiek ar bērnu katrā vecumposmā, kā veidojas bērna uztvere par dažādiem jautājumiem. Un tajā pašā laikā te ir cita sabiedrības iezīme — katram no jaunā pāra ir savi vecāki, kuriem ir kaut kāda dzīves pieredze, un katrs automātiski pieņem, ka viņš zina, kā kas jādara. Viņi tā turpina rīkoties arī savā ģimenē. Droši vien par šiem jautājumiem tiek pārāk maz runāts, jo kāpēc citādi būtu žurnāli un interneta portāli, kas par to raksta. Tas liecina, ka ir informācijas vakuums, jo tad, kad cilvēks nonāk līdz reālai situācijai, kad kaut kas jādara, viņš saprot, ka patiesībā neko nezina. Tas, kas notiek bērnu psiholoģijas jomā, kā arī vecāku un bērnu attiecībās, ir tas pats, kas attiecībā uz naudu — mēs visi iedomājamies, ka protam ar to rīkoties. Bet tā nav! Arī rīkošanās ar naudu ir jāmācās! Jā, tā nu sanāk, ka bērni turpina vecāku iesākto it visās jomās.
 

Lai kaut kas notiktu, kaut kas ir arī jādara
Atgriežoties pie skolām un pieņemot, ka skolotājs ir vairāk izglītots psiholoģijas jautājumos un pedagoģijā par vidusmēra vecāku, tomēr nedomāju, ka skolotāji var kaut ko daudz vairāk iesākt. Jā, viņi varbūt ir mazliet izglītotāki minētajās jomās, bet šaubos, vai viņiem ir daudz vairāk laika un resursu, lai to realizētu. Skolotāji lielā mērā dzīvo stresā un pārgurumā, nemitīgās bažās par rītdienu un nu jau arī par algu. Nedomāju, ka šādā situācijā mēs no viņiem varētu prasīt kaut kādu pašatdevi. Tas, ko vienmēr uzsver psihologi, — ir ideāli, ja skola un vecāki sadarbojas. Ja runājam par tiem gadījumiem, ko piemin avīzēs, nereti tie ir gadījumi, kad vecāki par skolu sāk interesēties tikai tad, kad viņiem zvana un izmisīgi sauc: nāciet, mums ar jums ir jārunā! Šie vecāki nav nākuši regulāri un interesējušies, vai viņiem kaut kas nav jādara tā vai citādi, jo nav jau laika!
Var jau pārmest skolai: redz, biju uz vecāku sapulci, bet tajā neko prātīgu nerunāja, tad kāpēc man jātērē laiks un vispār uz šīm sapulcēm jādodas! Bet, mīļie, skolas sapulces, kurās piedalās daudzi cilvēki, ir formāls pasākums, kurā lemj par svarīgām, bet ne personiskām lietām. Arī par naudu skolā runāt ir tabu.
Ir lietas, kas prasa kaut kādu vecāku pašiniciatīvu, pašorganizēšanos. Citiem vārdiem sakot, lai kaut kas notiktu, kādam ir arī kaut kas jādara. Un tā ir visgrūtākā lieta, ka kādam šī atbildība ir jāuzņemas. Ja tu kā vecāks nāc ar ambīcijām uz skolu, ka vecāku sapulcē dabūsi par visu izrunāties, tā ir akla iedoma. Es runāju par to komunikācijas modeli ar skolu, kad tiek runāts ar klases audzinātāju ārpus sapulces. Un nav runa par to, ka vecāki nesadarbojas ar skolu, viņi nesadarbojas arī savā starpā.

Nobeiguma vietā
Man liekas, ka skolām ir uzkrauta tik liela slodze, kas tām nemaz nepienākas, jo par ētiskām kategorijām cilvēkiem pamatā vajadzētu runāt mājās, nevis, piemēram, bioloģijas stundās. Tad, kad saprotam, ka mājās nerunā par seksa jautājumiem, bērniem, programmās šie jautājumi parādās. Un tad ir skolotājs, kurš, iespējams, nejūtas pārāk ērti par to runāt, katram ir arī savi morāli, reliģiski un citi aizspriedumi, un rezultātā mēs par kaut ko brīnāmies. Vai tiešām šie ir jautājumi skolu programmām? Manuprāt, tiem ir jābūt ģimenē. Mēs pārāk daudz gribam no skolas, mēs gribam neadekvāti daudz, un tādā veidā mēs maskējam paši savu neizdarību un atbildības neuzņemšanos.

 Haralds Burkovskis, žurnālists un trīs bērnu tēvs