Zīdaiņu veselības aprūpe Zviedrijā

Pirms gadiem astoņiem, kad vecākais dēls bija zīdaiņa vecumā, mēs, dzīvojot Latvijā, apmeklējām virkni speciālistu: devāmies ikmēneša vizītēs pie pediatra, pāris reizes pie neirologa, ķirurga, ausu un kakla ārsta. Kur nu vēl dažādie masāžu un bobata vingrošanas kursi. Droši vien ārsti, mūs sūtot no viena speciālista pie otra, darīja to labāko nodomu vadīti. Iespējams, masāžas un bobata vingrošana ikvienam zīdainim nāk tikai un vienīgi par labu. Lai gan ir dzirdēti arī citādi viedokļi.

Kļūstot par māmiņu pirmo reizi un apmeklējot dažādos speciālistus, man ne vienu reizi vien radās sajūta, ka dēlam varētu būt veselības traucējumi.

Jāpiebilst, ka vecākais puika piedzima dabīgās dzemdībās. Viņš bija un ir veselīgs puisis. Taču toreiz, kļūstot par māmiņu pirmo reizi un apmeklējot dažādos speciālistus, man ne vienu reizi vien radās sajūta, ka dēlam varētu būt veselības traucējumi. Un šī sajūta man radās uzklausīto ārstu minējumu un it kā, starp citu, izmesto frāžu dēļ. Kādai neiroloģei šķita, ka puikam galvas izmērs ir par lielu un muskuļu tonuss par augstu. Kāda fizioterapeite uzskatīja, ka, ja bērns neatbalstās ar pēdiņām pret cietu virsmu sešu mēnešu vecumā, viņš, iespējams, nestaigās. Un tā tālāk un tā joprojām.

Zviedrijā pediatrs zīdaiņus pieņem vien pāris reizes pirmā gada laikā. Pārējā laikā māmiņas konsultējas ar māsiņām. Uz manu jautājumu par iespējamām masāžām vai vingrošanām zīdaiņiem atbilde bija noliedzoša. To neiesaka un nerekomendē. Iespējams, izņēmums ir kāda iedzimta pataloģija un veselības traucējumi. Tāpat Zviedrijā bērns netiek sūtīts konsultācijā pie neirologa un ķirurga. Izņēmums droši vien atkal ir pediatra aizdomas par kādu saslimšanu.

Uz manu jautājumu par iespējamām masāžām vai vingrošanām zīdaiņiem atbilde bija noliedzoša. To neiesaka un nerekomendē.

Kad Martinam bija tikai trīs nedēļas, viņš saķēra iesnas. Vēlējos doties uz veselības centru, lai konsultētos ar dakteri. Taču mana vēlme atdūrās pret „vārtu sargātāju” – iecirkņa māsiņu. Zvanīju un stāstīju par mūsu ķibeli. Māsiņa, noskaidrojusi, ka mazajam nav nedz temperatūras, nedz klepus, teica, ka vizīte nav nepieciešama. Esot jāgaida, kad iesnas pāries pašas no sevis. Protams, varot papilināt savu pieniņu vai speciālo sālsūdeni. Nākamās reizes, kad puikam piemetās iesnas un klepus bez temperatūras, pat nepūlējos vairs zvanīt māsiņai. Un patiesi, viss pārgāja pats no sevis.

Kā noskaidroju vēlāk, bērnu ārsts veselības aprūpes centrā ierodas vien pāris reizes mēnesī. Pārējā laikā par mazajiem pacientiem atbildīgas māsiņas.

Grūti teikt, cik viegli Zviedrijā ir būt māmiņai pirmo reizi. Varbūt ir vieglāk, ja pār tevi kā no pārpilnības raga nebirst dažādi minējumi un hipotēzes, kas skar tavu bērnu. Varbūt ir vieglāk, ja ir apziņa, ka tavs bērns ir individualitāte un velsies, rāpos, staigās tad, kad būs gatavs, nestimulējot viņa attīstību pāragri. Bet varbūt labāks ir otrs ceļš?

Māra Simons

, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.