Pērt vai nepērt?

Izlādējies citur!
Es nekad nevienu savu (un arī svešu!) bērnu neesmu pēris. Un bērnībā pats esmu dabūjis vienreiz. Šo gadījumu atceros visu mūžu, bet tajā pašā laikā skaidri neatceros, par ko. Varbūt tāpēc šo gadījumu atceros, jo tā nebija regulāra prakse. Ja pēršana ir regulāra prakse, domāju, ka bērni vispār nesaprot, par ko šo sodu saņem. Viņiem rodas uzskats, ka viss, ko viņi dara, ir tik slikti. Un beigās šī apziņa ļoti nonivelējas — es kaut ko ne tā izdarīšu? Štrunts, tik un tā būs pēriens! Neredzu iemeslu, kāpēc bērns būtu jāper. Bērnu pēršana ir apliecinājums nespējai lietot jebkādus citus līdzekļus, kas tomēr ir daudz iedarbīgāki. Fiziska iespaidošana pēc būtības ir tikai pieaugušā izlādēšanās. Un, ja tas ir tik nepieciešams, dodies skaldīt malku, skriet krosu vai pārkrāmēt akmeņu kaudzi.

Fiziska iespaidošana pēc būtības ir tikai pieaugušā izlādēšanās.

Smalkjūtīgas attiecības
Ar bērniem, manuprāt, attiecības jāveido daudz smalkjūtīgākas, un līdzekļu viņu ietekmēšanai mūsdienās ir ļoti daudz, jo viņu atkarības ir tik daudzveidīgas — televizors, dators, ceļojumi, dažādas atrakcijas, ciemošanās pie draugiem. Jā, tie ir rīki, kas bērniem kaut ko nozīmē. Un tad var uzlikt tādu sodu, ka bērns noteiktu laiku neskatās iecienīto seriālu vai ka viņa istabā vairs vispār nebūs televizora. BET! Šajā brīdī vecākiem jābūt vienotiem un, galvenais, konsekventiem. Ja ir solīts, ka kaut kā sekas būs televīzijas neskatīšanās, tad nes to kasti prom! Un vēl — ar pērienu tu bērnam patiesībā pasaki kaut ko ļoti sliktu. Zinoši cilvēki apgalvo, ka formula ir vienkārša — tev cilvēkam jāliek saprast, ka ne jau viņš pats ir slikts, bet tas, ko izdarīja. Vai tiešām ir tik grūti dēlam pateikt: „Tu vispār esi lielisks čalis, bet šitā rīkoties nav gluži feini.”

Ļauj saglabāt pašcieņu!
Ir jāļauj bērnam saglabāt pašcieņu. Piedodiet, bet, ja kāds tiek malts kā kotlete, pašcieņu zaudē gan bērns, gan pieaugušais. Un automātiski pretreakcija ir tāda, ka bērns nostājas klusējošās aizsargpozīcijās un jebkāda nākamā komunikācija ir ļoti apgrūtināta.

Piedodiet, bet, ja kāds tiek malts kā kotlete, pašcieņu zaudē gan bērns, gan pieaugušais.

Tāpat ir dzirdēts arguments, ka bērnam līdz gada vecumam var uzšaut pa dibenu, jo sacīto viņš lāga nesaprot. Bet man rodas jautājums: ja viņš nesaprot, kāda jēga ir uzšaut? Tad jau labāk ir konsekventi stāstīt, kāpēc viņš to un to nevar. Galu galā nav arī tā, ka viņš galīgi neko nesaprot. Ja bērns noskatās no citiem, ka var sist, kā pateikt, parādīt, pierādīt frāzi — nesit, man sāp? Vai var atdarīt ar to pašu? Es domāju, ka ne. Turklāt maza bērna dabā nav tādas rīcības, kā sist, viņš to kaut kur ir redzējis. Ja mazi bērni kaujas savā starpā, parasti tā ir cīņa par kaut ko. Ir viena manta, ko iekāro abi, tajā brīdī vecāku uzdevums ir piedāvāt kādas alternatīvas vai vienkārši ar bērniem sarunāt, kā tiks jautājums risināts. Maziem bērniem patiesībā ir ļoti viegli uzmanību novērst no kaut kā viena uz kaut ko citu.

Par aizliegtajiem augļiem
Mans dēls ir izsmēķējis vienu cigareti manā klātbūtnē piecu gadu vecumā. Vienkārši sanāca par to runa, un es teicu: labi, pamēģini. Ja pats esmu smēķētājs, nevaru klajā aizliegumā teikt: nē, jo smēķēt ir slikti. Tu vari vienīgi teikt: tas ir baigais draņķis, netici, pamēģini. Vēl ir variants bērnam godīgi pateikt: man, draudziņ, ir tāda atkarība. Un atkarība ir viena šausmīgi slikta lieta. Un tas tev sev ir jāatzīst. Kā man mamma vienmēr ir mācījusi — ja bērns grib saprast, kas tas ir, ielej viņam mazu lāsīti alkohola, lai viņš pamēģina. Tādējādi bērns saprot, ka tas nav kaut kāds baigais tabu, līdz ar to nav attiecīgā vecumā jāskraida pa kaktiem, lai iedzertu kopā ar man kā vecākam nezināmiem cilvēkiem.


 Haralds Burkovskis, žurnālists un trīs bērnu tēvs