Baiba Sipeniece-Gavare: "Viena no manas dzīves lielākajām veiksmēm ir tā, ka satiku savu vīru"

Vai neesi raudājusi salauztas sirds dēļ?
Protams, esmu, kad manī jūtas bijušas vairāk un daudz stiprākas nekā otram. Bet pēc tam - rau' viņ' kociņ'! (Baiba veic jūrnieku žestu, noslaukot degunu.) Es vienmēr šādi esmu rīkojusies. Reiz es raudāju, raudāju, raudāju — kādu mēnesi! — naktī, spilvenā... Tas bija sen. Lai neviens neuztraucas, neseko un nemeklē mani, lai noskaidrotu, kāpēc es raudāju. Tas bija sen, pirms bērniem un vēl senāk. Toreiz, kad biju ilgi raudājusi, kāds man no augšas pateica vai varbūt pašai pietika prāta saprast, ka nedrīkstu vainot otru, ja viņš mani nemīl. Ir jāsaņemas un jāatlaiž!

Es sevi aiz matiem esmu vilkusi ārā no tās stulbās sajūtas — kā tas var būt, ka man viņš ļoti patīk, bet es viņam ne visai.

Viegli pateikt, ne vienmēr mākam atlaist.
Tur jau tā nelaime! Bet jāatlaiž, jo nāks vietā ne viens vien. Protams, to gudrību sevī baigi grūti iedabūt iekšā. Es sevi aiz matiem esmu vilkusi ārā no tās stulbās sajūtas — kā tas var būt, ka man viņš ļoti patīk, bet es viņam ne visai. (Jau izteiksmīgākā balsī.) Kā tā var būt!? Tādos brīžos nepieciešama pašironija, paškritika, burtiski ar varu jāpieved sevi pie spoguļa un jāatzīst — jā, tu neesi slikta, bet neesi pati labākā, pati skaistākā, pati… Tu nedrīksti vainot ne likteni, ne otru. Daudzas sievietes grib saglābt ģimeni par katru cenu, taču kas tās par muļķībām! Es, piemēram, dzīvoju ģimenē, kur abi vecāki bija brīnišķīgi cilvēki. Mamma joprojām ir brīnišķīga ar savu kurzemnieces ātrumu, “Pirmās formulas” jaudu un milzīgo turbo. Bet viņa ar manu tēti nevarēja sadzīvot, viņiem bija pastāvīgi strīdi — to vien atceros, kā viņi ķildojās, kamēr... izšķīrās. Un zini — visiem, arī mums, maziem bērniem, tas nāca kā milzīgs atvieglojums. Ceru, mamma pareizi sapratīs, ka atļaujos pieminēt savas ģimenes piemēru kā pierādījumu tam, ka nevajag par katru cenu glābt ģimeni bērnu dēļ, jo tu bojā savu dzīvi, otra cilvēka dzīvi un parauj vēl līdzi citas dzīves. Tādos brīžos jānogriež kā ar nazi. Protams, cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas ārkārtīgi mīl viens otru, bet viņu ķildas ir baigi asās un kaismīgās. Tas ir citādi, tur ir dažādi temperamenti un darbs psihologiem. Taču tur nav bijusi nodevība. Ir vīrieši, kuri uzskata, ka mierīgi var atļauties šļūkt pa kreisi, kuriem vajag apliecināties, pa malu malām pamēģināt. Negribu lielīties, taču, tiklīdz esmu jutusi ko tādu, laiku netērēju. Ne gluži laidos, bet darīju zināmu, ka man tas nav pieņemami. Ar manu raksturu ir ļoti grūti piedot nodevību. Varu piedot visādus raksturus, asos gājienus, jo saprotu, ka cilvēki ir dažādi, bet nodevību — to gan ne! Biju pietiekami maza, lai neatcerētos visas nianses, taču mammas un tēta savienībā ir trīs bērni, kuri realizējušies savās dzīvēs. Mums visiem ir ģimenes, neviens nav noklīdis no bara, un nevienu vilks nav sakodis. Acīmredzot ikvienam kaut kas ir ierakstīts zvaigznēs — viņi satikās, lai radītu trīs bērnus, un tālāk katrs devās uz savu pusi. Tēvs izrādījās tik jūtīgs cilvēks, ka viņa sirds neizturēja, un 44 gadu vecumā viņš nomira. Viņš bija liels savā būtībā, taču pārāk daudz ielaida sevī un pārdzīvoja. Mēs nezinām, kāpēc cilvēki mirst jauni un kāpēc viņi vispār piedzimst.  

.......
 
Vai otro bērnu ir vieglāk audzināt nekā pirmo?
Nē! Tu, protams, vairs neuztraucies par katru slimību, tu vairs nekrīti tik nenormāli uz nerviem bērnu ārstam vai ģimenes ārstam, jo apmēram zini — ja ir klepus, tas kaut kad pāries, ja ir temperatūra, tā “nokritīs” pati vai nodzīsi ar zālēm. Taču abas meitas ir ļoti atšķirīgas. Vienīgais, kas viņām kopīgs, ir tas, ka viņas lauž manas kurpes, dejo ar lakatiem un pinas kankaros.

Pirmo bērnu tu audzināji viena, otro - jau ģimenē. Kādas tavā gadījumā bijušas būtiskākās atšķirības?
To visu nevajag dramatizēt. Ir bijušas situācijas, kad jāņem sevi aiz matiem un jāsviež iekšā smieklos, jo citādi grūti dzīvot. It īpaši, ja redzi, ka iet mamma, tētis un bērns, — oi, cik skaisti! Bet jāatceras — tā nav tava dzīve, un iespējams, viņiem ir citas problēmas, kuras tu negribētu sev ne tuvumā laist. Tas, ko redzi, vēl nenozīmē, ka tā arī ir. Ar to es gribu teikt - nekad nevajag skaust! Skaudība ir graujošākais, kas ar cilvēku var notikt. Dzīvo to dzīvi, kas tev ir iedota. Ja tā ir sanācis, tad esi priecīga, laimīga par to, kā ir. Varēja taču būt, ka tev bērnu nebūtu vispār, tu varēji vispār neuzzināt, kas tā par laimi, ka tev ir bērns. Vissvarīgākais ir dzīvot skaisti, rīkot sev svētkus, priecāties par visu! Protams, vienmēr jābūt gatavai, ka liktenis var laimīgi pagriezties, bet nekad nevajag uzstellēt tik milzīgas antenas kā satelīta šķīvjus, ka otrs nobaidās un aizskrien garām. Taču atvērtai jābūt! Es nekad — nekad! — nenožēloju to, kas manā dzīvē noticis. Turklāt nevaru teikt, ka tolaik biju pilnīgi viena kā pirksts. Bija Grietas tēvs (mākslinieks Aivars Vilipsons — aut.), kura daudzumu varēju dozēt un regulēt, un galu galā man ir lieliska ģimene — māsa, brālis, mamma. Grietai bija lieliski vecvecāki no tēva puses — nu jau abi ir aizsaulē, taču ar kādu cieņu un mīlestību viņi izturējās pret toreizējo situāciju. Es diezgan ātri sapratu, ka abi ar Grietas tēvu esam brīnišķīgi cilvēki, mums bija skaisti un neaizmirstami mirkļi, bet dzīvot kopā diemžēl nav iespējams, tāpēc ka... nav iespējams! Labāk to saprast uzreiz, nekā mānīt sevi.
 

Viena no manas dzīves lielākajām veiksmēm ir tā, ka satiku savu vīru un ka viņš ir tieši tāds, kāds ir.

Vai to ir viegli saprast?
Nebija viegli, taču es baigi negribu cilāt tās lietas, jo tas bija sen. Mums ir labas attiecības. Esmu liktenim pateicīga un nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka tas ir bijis. Atļaušos būt vīzdegunīga, lai atzītu, ka biju tik stipra, lai nelolotu ilūzijas. Ir jādzīvo tālāk un nav jābojā sev, otram un trešajam dzīve, lai uztrauktos un “ceptos”, ka viss neiet pēc tava scenārija. Jo ātrāk saproti, ka tavs galvā uzrakstītais scenārijs nerealizēsies, jo labāk! Es laikus sevi sāku radināt pie domas, ka ilūzijām te nav vietas. Ja gribi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tad — hallo, meitene! Atmosties!

Tev tiešām nebija nožēlas un pārmetumu — ak, es muļķe!
Nekad mūžā! Tas bija skaisti, patiesi, godīgi no abām pusēm, tāpēc mums nav nekādu mieļu pēc tā visa. Es vispār nevarētu pateikt kaut ko sliktu par kādu no savām iepriekšējām mīlām un dēkām, jo tas viss mani ir tikai bagātinājis un audzinājis. Ne uz vienu neesmu nedz dusmīga, nedz aizvainota, un ikvienam no šiem cilvēkiem esmu pateicīga, ka viņi bijuši tik laipni, ka pievērsuši man mirkli uzmanības un veltījuši daļu savas dzīves. Ar tādu domu ir jādzīvo. Patiesībā tas viss ir kalpojis tam, lai es satiktu tādu cilvēku, kāds man ir šobrīd. Ja es būtu mocījusies tālāk, mēs ar vīru būtu pagājuši viens otram garām. Ja nebūtu bijis viss iepriekš pieredzētais, nebūtu arī šis… Arī viņam, tāpat kā man, ir bijuši dažādi labirinti dzīvē, un tikai tagad mēs spējam novērtēt noteiktas īpašības cilvēkos. Viena no manas dzīves lielākajām veiksmēm ir tā, ka satiku savu vīru un ka viņš ir tieši tāds, kāds ir. Es apzinos, ka neesmu vienkārši paciešama sadzīvē un ka nemaz tik viegli ar mani nav. Turklāt, ja vīrietim ir pašcieņa, viņam nav viegli iet kopā ar mani un apzināties, ka ir nevis cilvēks, kas izvēlējies konkrēto sievieti, bet gan vīrs. Daļa sabiedrības elementu ir tik bezkaunīgi, ka tā arī izturas, piemēram, dodoties uz operu vai teātri, sasveicinās tikai ar mani. Pieņemu, ka jābūt stipram cilvēkam, lai to sagremotu.

Visu interviju lasi janvāra numura žurnālā Una

Autore: Lauma Lūse, žurnāls Una

www.una.lv