Sieva pārcēlās uz ārzemēm. Atvadoties raudāju kā bērēs...

„Drīz pēc kāzām (apmēram pusgadu vēlāk) mums izdevās tikt pie ģimenes pieauguma. Dabūju savu troņmantnieku! Viss bija lieliski. Bija normāls darbs, attiecīgi arī ienākumi un viss pārējais.
Nu ir pagājuši jau gandrīz trīs gadi, kopš esam laulāti. Man viņā joprojām patīk viss no A-Z... Ir tikai viena lieta — viņa izdomāja braukt uz ārzemēm strādāt. Stāsts laikam gan būtu jāsāk ar šo — kā jau jauni būdami, naudu tērējām uz urrā(taču bija tie labie gadi) un ar visu to paspējām iedzīvoties parādos. Lai varētu visu atdot, vajadzēja izdomāt kādus papildus ienākumus, lai kaut kā necik tiktu galā. Par cik strādāju valsts iestādē, tad arī algas tika apgrieztas proporcionāli krīzes apstākļiem, kas savukārt mums nozīmēja tikai lielākas problēmas. Lai nu kā, bet darba Latvijā nav.  Vismaz mātei ar diviem (viens ir no pirmā drauga, bet man tāpat bērns) bērniem ne. Vārdu pa vārdam, un izspriedām ka ir jāmēģina strādāt ārzemēs. Bet ne par to ir stāsts...

Gāja dienas, kas katra nesa arvien lielāku tukšuma sajūtu sev apkārt. Līdz Jāņos likās, ka vispār esmu viens pats.

Mana dzīve mainījās tajā momentā, kad mēs šķīrāmies pie izlidošanas caurlaidēm. Tikai tad sapratu, kādas ziepes ir... Prom braucot, pusi ceļa, kas ir apmēram 50 km nevarēju neraudāt (Iepriekš jau biju pa bērēm izraudājis visu un likās, ka vairs neraudāšu nekad). Todien ceļš pagāja ar asarām uz vaigiem. No sākuma jau neko. Likās, ka viss ir normāli, nedaudz no līdzsvara izsists gan biju, bet principā viss ok. Nosvinēju savu vārda dienu — bez viņas. Tas tikai padziļināja šo bedri, kurā tagad esmu.
Gāja dienas, kas katra nesa arvien lielāku tukšuma sajūtu sev apkārt. Līdz Jāņos likās, ka vispār esmu viens pats, kaut arī pie mums pagalmā bija normāls festiņš. Nevarēju vairs kontaktēties ar bērnu, jo otrs arī par nelaimi tika aizvests pie otras omes.  Manī joprojām vārās dusmas un reizē ilgas atkal viņu ieraudzīt!
Mēnesis ir pagājis. Sevi lamāju par to, ka mūžīgi strīdējos ar savu sieviņu. Mūsu sarunas pēdējā laikā beidzās tikai ar nesaprotamām dusmu izpausmēm.
Tagad ir tāda sajūta, ka esmu kritienā, kuram beigas neredz, jo trūkst viņas... Darbā ir ļoti grūti koncentrēties, kas man ir īpaši sarežģīti, jo strādāju pie stūres. Atvaļinājums arī tikai pēc divām nedēļām. Pie tam tuvojas dzimene, kura arī paies daļējā vientulībā. Aizbraukt pie viņas? Nav lieku līdzekļu - biļete, kaut arī pasūtu mēnesi iepriekš, priekš manis ir par dārgu. Esmu ieslīdējis dziļā depresijā.

Ko gribēju jautāt... Es aptuveni laikam izstāstīju to, kā jūtos pats.  Varbūt vajag pameklēt kādu speciālista viedokli? Jebšu atvaļinājumā varbūt nomierināsies nervi? Es nezinu... Pats jūtos it kā kādu būtu zaudējis. Nezinu, ja kāds ir līdzīgā situācijā bijis, varbūt pastāstiet savu redzējumu un to, kā ar to visu tikt galā. Jo cieš bērni, cieš apkārtējie.
Paldies par man veltīto uzmanību...”

DISKUSIJU FORUMĀ lasi šeit.