Emigrantes stāsts: Uz Somiju devos, jo gribu dzīvot kā cilvēks
Dzīvot Latvijā nav viegli. Bet kļūdās tie, kas domā, ka ārzemēs cilvēki gaida latviešus atplestām rokām, ka citur konfektes krīt no debesīm un cilvēki nezina vārda "problēmas" nozīmi.
No Latvijas uz Somiju aizbraucu pirms pusotra gada. Es to
darīju, lai gūtu jaunus piedzīvojumus, un arī tāpēc, ka vēlos
dzīvot cilvēka cienīgu, normālu dzīvi. Taisnības labad gan jāteic,
ka emigrēšana man tik viegli nebūtu sanākusi, ja Somijā mani
nesagaidītu brālis, kurš tur ar visu savu ģimeni dzīvoja jau
vairākus gadus.
Šobrīd man ir iespēja salīdzināt, kā ir dzīvot Latvijā un prom no
tās. Jāsaka atklāti – jūtu citu līmeni. Negribu nopelt Latviju un
tās sistēmu, bet tomēr sajūtot, ka man nav jābaidās iet pa ielu ar
somiņu rokās, gribot negribot ienāk prātā doma, ka ir patīkama šī
drošības sajūta. ”Esi sveicināta civilizācijā!”, man mēdza teikt.
Sākumā tas likās augstprātīgi. Šobrīd? Pat man jau dažreiz mute
veras vaļā, lai teiktu šo maģisko frāzi.
Esi vai nesi zaglis?
Esmu dzirdējusi, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi ārzemēs, ir jāprot adaptēties jeb, kā saka, „iejukt pūlī”. Sākumā tas bija grūti. Biju tik ļoti pieradusi, ka Latvijā ir jāsargā sava soma, jāmēģina izskatīties neievērojamam, lai apsargi neizjauktu tavu ikdienas veikala apmeklējumu. Pirmkārt, es neesmu manījusi, ka te uz mani skatītos kā uz potenciālo noziedznieku vēl pirms es esmu paguvusi spert kāju veikalā! Vasarā man gadījās interesants atgadījums: tā kā bija ļoti karsts un saulains, mēdzu nēsāt līdzi savā somā pretapdegumu krēmu. Ieejot kādā veikalā, veicu savus iepirkumus un jau grasījos doties savās ikdienas gaitās. bet, šķērsojot kases līniju, drošības sistēma sāka pīkstēt. Protams, es kļuvu mazliet tramīga, jo kurš gan grib skaidrošanos ar apsardzes darbiniekiem visa veikala klātbūtnē!
Es zinu, ka ar saviem pieaugušajiem radiniekiem es varu saglabāt attiecības, bet, kā lai tās izveido ar savu jauno radinieku, esot 500 km attālumā?
Pārdevēja izturējās, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Lēnā solī pie manis pienāca jauns apsargs, jauki smaidīdams un – tiešām – gandrīz atvainodamies, ka man kaut kas ir sagādājis problēmas! Lēnu garu izskatījām, kura prece man "pīkstēja". Protams, nonācām līdz manam pretapdegumu krēmam. Jau grasījos skaidrot, kur, kad, kādos apstākļos esmu savu mantu iegādājusies, bet apsargs man uzmeta smaidošu skatu un teica: "Liecies mierā! Es zinu, ka tas ir pirkts. Iedod šo pārdevējai, viņa noņems svītru kodu, lai tev vēlāk vairs nav tādu problēmu." Gāju prom no veikala, brīnīdamās par to, cik jauki cilvēki ir šajā pasaulē. Diena izdevusies! Vēl par veikaliem runājot, Somijā somas liek iepirkumu ratos un iepirkumu grozos, un, kad pērk ēdamo, netur grozus krampjaini rokā. Var gadīties, ka uz brīdi atstāj grozu uz grīdas un meklē vajadzīgos produktus.
Bet šobrīd šīs parastās savstarpējās attiecības ir lieta, kas man ir jāmācās – kā būt klāt viņu dzīvēs, neesot līdzās.
Mans velosipēds patiešām ir mans
Ir ļoti interesanti redzēt somu cilvēku attieksmi pret savu
īpašumu. Piemēram, velosipēdi – soms atbrauc ar velosipēdu
līdz savam izvēlētajam galapunktam, noliek velosipēdu tam
paredzētajā stāvvietā un dodas prom! Un ticiet vai ne, pēc laika
šis velosipēds ir savā vietā! Nepieķēdēts! Biju nolēmusi veikt
eksperimentu. Noliku savu velosipēdu nepieķēdētu pilsētas centrā.
Devos savās darīšanās, tomēr visu laiku paturot prātā, ka mans
pārvietošanās līdzeklis ir viens un neaizsargāts. Tomēr, ierodoties
velosipēdu novietnē, ieraudzīju, ka braucamais ir savā vietā. Un
tikai pēc ilgāka laika es sāku pierast, ka tas nav nekāds astotais
pasaules brīnums, bet gan normālas sabiedrības ikdiena.
Sprīdītis spodrina Latvijas tēlu
Kad sāku dzīvot Somijā, ļoti apzinīgi un kārtīgi mēģināju spodrināt
Latvijas tēlu. Dzimtene, galu galā. Kaut gan somus ir grūti
ietekmēt, jo, bez pārliecības, ka "Latvija tā pati Krievija vien
ir", viņi zina arī to, ka mēs neesam spējīgi nokārtot savu
iekšzemes politiku un nespējam tikt galā ar saviem
policistiem, kas aplaupa visu, ko var aplaupīt – tās ir vienīgās
ziņas, ko man ir bijusi tā laime izlasīt Somijas ziņu portālos.
Tādēļ nemaz nebrīnos, ka darba intervijā, ieraugot manos papīros
vārdu LATVIETE, viņi kļūst tramīgi un īsti nezina, kā ar mani
runāt. Nu esmu es terorists, esmu! Šis latvieša zīmogs uz pieres ir
tas, no kā es gribētu atbrīvoties.
Devos savās darīšanās, tomēr visu laiku paturot prātā, ka mans pārvietošanās līdzeklis ir viens un neaizsargāts. Tomēr, ierodoties velosipēdu novietnē, ieraudzīju, ka braucamais ir savā vietā.
Ja tu dosi, tev arī dos!
Tomēr visā visumā man gribas teikt, ka te ir jauka dzīvošana. Te ir
jācīnās tāpat, kā būtu jācīnās jebkurā citā vietā, tikai te ir tā
atšķirība, ka tiek dota iespēja. Tikai tev pašam ir jābūt gatavam
dot kaut ko arī no savas puses. Un šis ”kaut kas” būtu godīgums,
uzticamība, strādīgums, vēlme būt labam iedzīvotājam. Jo nekas
nenotiks, ja cilvēks tikai sēdēs un gaidīs, kad kāds cits izdarīs
visu viņa vietā. Es dodu, es saņemu – tā ir tikai godīga apmaina,
kas vienmēr strādās pozitīvā virzienā. Un, ja katra puse ir
noskaņota vairāk sniegt, nevis saņemt, tad šī sadarbība strādā vēl
labāk. Pēc šāda principa esmu noskaņojusies dzīvot. Dzīve mainās
ļoti strauji, jo tas ir tikai normāli, ka kāda dzīves posmā es būšu
spējīga vairāk sniegt, bet tomēr pienāks brīdis, kad man būs vairāk
jāņem… Bet esmu gatava tam. Tas veido manu dzīvi tik
aizraujošu.
Prom no mīļajiem
Nekad neesmu nožēlojusi savu lēmumu. Jo patiešām – jaunas izjūtas,
jauni piedzīvojumi, pieredze – tas viss manā dzīvē šobrīd ir
svarīgākais. Arī iemācīties dzīvot bez ģimenes – maniem pašiem
tuvākajiem un svarīgākajiem cilvēkiem. Tas nav nemaz tik viegli, kā
varētu šķist – nebūt vairs viņu dzīves sastāvdaļai. Protams,
sarunājamies gandrīz katru dienu, bet ir dīvaini dzirdēt, ka viena
māsa gatavojas kāzām, otrai māsai ir piedzimis mazais. Es zinu, ka
ar saviem pieaugušajiem radiniekiem es varu saglabāt attiecības,
bet, kā lai tās izveido ar savu jauno radinieku, esot 500 km
attālumā? Es gribu būt mazā ķipara uzticības cilvēks, "foršā
tante", nevis "kaut kāda mammas māsa, kas dzīvo kaut kur, un par
kuru es nezinu neko, jo mēs satiekamies vienu reizi divos gados".
Tas šobrīd ir mans lielākais izaicinājums – saglabāt ciešas, mīļas
un brīvas attiecības ar saviem vismīļākajiem. Dīvaini, jo, kad viņi
man bija blakus katru dienu, kad es viņus satiku, kad gribēju, tas
nelikās tik svarīgi – būt ciešā kontaktā. Viņi vienkārši bija. Bet
šobrīd šīs parastās savstarpējās attiecības ir lieta, kas man ir
jāmācās – kā būt klāt viņu dzīvēs, neesot līdzās.
Iesūtījusi: emigrante