Kristīne Nevarauska: „Vēlos mieru, bērnus un mīļoto blakus”

Kad tikko sāka darbu pie Danča pa trim, daudzi brīnījās, ka tajā filmējas divi neprofesionāli aktieri — Lauris Reiniks un Mārtiņš Freimanis.
Redz, Reiniks un citi puiši filmējas kara ainās, kurās man nebija jāpiedalās, tāpēc par viņu aktierspēli nevaru spriest. Bet ar Mārtiņu mēs jau bijām kopā strādājuši filmā Man patīk, ka meitene skumst. Uz viņu skatoties, vispār nevarēja pateikt, ka viņš nav aktieris, viņam bija dabas dots talants, tiešām — dzimis aktieris.

Kāds viņš bija laukumā?
Mārtiņš bija nešpetns. Viņš vienmēr smaidīja, bet reizēm arī pamatīgi spēja nokaitināt ar savu nešpetnumu un mutīgumu. Viņš, piemēram, režisoram varēja runāt pretī. Man gluži otrādi mācīts, ka tā īsti nevar darīt. Biju dažkārt dusmīga, ka Mārtiņš atkal nav apguvis tekstu. Bet tas ir tiesa — uz viņu ilgstoši dusmoties nebija iespējams. Jautrību laukumā viņš prata uzturēt.

Režisors Arvīds Krievs kādā intervijā sacīja, ka viņš tevi izvēlējies galvenajai lomai, jo meklējis sievieti, kas būtu tik skaista kā Vija Artmane jaunībā. Pati arī jūties skaista?
(Samulst.) Nē (smejas)! Es nevaru teikt, ka justos neglīta, bet skaista jūtos  tikai atsevišķos mirkļos, kad esmu veltījusi laiku, lai uzpostos. Turklāt klasiska skaistule neesmu. Man vienmēr bijusi klusa skaudība pret ļoti slaidām un garām sievietēm, man vienmēr paticis modeļu tips. Vairākkārt no vīriešiem esmu dzirdējusi teicienu, ka viņi nav suņi un uz kauliem nekrīt, bet man patīk izteikts slaidums. Agrā jaunībā biju ārkārtīgi tieva, un laikam šis tēls manī iesēdies, tāpēc skatos, lai liekais svars nepieaug (smejas)

Man vienmēr bijusi klusa skaudība pret ļoti slaidām un garām sievietēm, man vienmēr paticis modeļu tips.

Bet tu taču esi ļoti slaida!
Bet es nevaru apēst trīs bulkas un domāt, ka man tas neies labumā.

Un ievēro arī diētas?
Tas notiek periodiski (smejas). Vienu laiku man bija izstrādāta laba sistēma, ka darbadienās tikai knakstījos ar ēdienu, bet brīvdienās neko sev neliedzu. Diezgan ilgi tā noturējos. Jo, ja visu mūžu sev aizliedz normāli ēst, tu piedzīvo depresīvas izjūtas. Organismam un savām vēlmēm arī jādod svētki.

Pie fot: Ģirts Ķesteris un Kristīne Nevarauska seriāla Neprāta cena filmēšanā.
Sacīji, ka tev patīk dzīvi analizēt. Atskatoties — kopumā ir bijis labi vai slikti?
Slikti nav bijis nekas, bet redzi — 25 gados tu vari strādāt, aizrauties un degt teātrī. Pašlaik mainās vērtības. Vienīgais, ko es gribētu vēl savā dzīvē īstenot, ir ģimene. Šis jautājums kļūst arvien aktuālāks. Un nevis ar katru gadu, bet ar katru pusgadu arvien biežāk par to domāju. Bet tajā pašā laikā jau varu saplānot, ka tik un tik gados man būs pirmais bērns, bet reāli dzīvē tā nenotiek.

Domā — vajag iemācīties neplānot?
Jā, jo visu nav iespējams ieplānot. Tu nevari savai otrai pusei pateikt: „Pēc mēneša es gribu bērnu!” Tu nevari viens pieņemt lēmumus. Bet domas par ģimeni mani nepamet. Teātrī esmu jau desmit gadu, daudz ko šeit esmu piedzīvojusi, un man gribas pāršķirt jaunu dzīves lapu. Bet tā jau tas ir katrai sievietei: kad ir karjera, gribas vēl arī ģimeni.

Vienīgais, ko es gribētu vēl savā dzīvē īstenot, ir ģimene. Šis jautājums kļūst arvien aktuālāks.

No aprites izkrist nebaidies?
Nē! Ir piemēri, kas rāda — ja esi talantīga, daudzmaz ciešams cilvēks, ja neesi nodedzinājusi visus tiltus, nemaz nevari izkrist no aprites. Turklāt tas nav tik spēcīgs arguments, lai es negribētu bērnus. Lomas nāk un iet, bet bērni paliek.
 
Par mīlestību mēdz cīnīties?
Mīlestība vai nu ir, vai nav. Cits jautājums, ka dažkārt jācīnās pašai ar sevi, jāspēj otram piedot, otru saprast, sevī ieraudzīt nepatīkamo.

Kur rodi drošības sajūtu dzīvē?
Bijuši dažādi periodi. Esmu meklējusi mieru pie savas otrās puses. Ir bijis, kad to meklēju darbā. Pašlaik ir periods, ka mieru atrodu savā ģimenē. Tas man ārkārtīgi patīk un izbrīna, jo salīdzinoši nesen vēl to nenovērtēju. Mēs, visi bērni, bijām aizskrējuši katrs uz savu pusi. Pašlaik bieži satiekos ar māsu, arī brālis dzīvo manā rajonā, krustmeita ir pārnākusi uz Rīgu. Un reizēm, kad sanākam kopā, es to pat nespēju izskaidrot — mēs vienkārši sēžam bariņā un dzeram tēju, bet es jūtos tik sasodīti laimīga! Tas pašlaik ir mans miers, mana osta.

Kāds ir tavs tuvākās piecgades plāns?
Vēlos mieru, lai man būtu mīļotais, bērni un jumtiņš virs galvas. Gribas to ģimenes pavardu. Gribu būt sieviete, ne tikai aktrise. Vēl vēlos apgūt kaut ko līdztekus aktrises profesijai. Vēl tikai nezinu, ko. Nevēlos, lai teātris ir visa mana dzīve. Jo man tas varētu būt neveselīgi. Ne vienmēr teātrī būšu pieprasīta, ne vienmēr man būs galvenās lomas. Ja šajos periodos nekā cita nav, tas ir nenormāli smagi, es sevi sāku nenovērtēt ne tikai kā aktrisi, bet arī kā sievieti un vispār kā parādību dzīvē. Esmu nenormāli cietusi, jukusi vai prātā tādēļ, ka ir sliktāka sezona teātrī. Tāpēc atrast vēl kādu nodarbošanos ir nevis vēlme, bet nepieciešamība. To tuvākajos gados gribētu piepildīt.
 

Autore: Ieva Konstante, www.kasjauns.lv

Foto no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva