Latviešu lektore Ungārijā. Uz neatgriešanos
Ārzemēs dzīvoju kopš 2005. gada septembra, kad mani uzaicināja darbā Johana Gūtenberga universitātē (Mainca, Vācija) docēt pāris studiju kursus. Tur nostrādāju divus studiju gadus un atgriezos Latvijā.
Atgriezos uz pāris mēnešiem, lai pēc tam vēlreiz dotos ceļā.
Šoreiz uz Ungāriju, taču tā bija iespēja atkal strādāt savā
profesijā. Uz Vāciju devos ar skumju sirdi, uz Ungāriju – vairs ne.
Kāpēc turp braucu? Teikšu godīgi – pēc darba perioda Vācijā nespēju
vairs Latvijā „aklimatizēties”, nespēju pieņemt dzīvi un tos
nesacījumus, kādi tie ir šeit un, vēl jo vairāk, nespēju pieņemt
to, ka Latvijā visas lietas var nokārtot tikai „pa draugam”. Tas
attiecas ne tikai uz darba iegūšanu; ar to man šo pāris mēnešu
laikā nācās sastapties ik uz soļa.
Īsi pirms došanās uz Vāciju 2005. gadā tikko kā biju beigusi savas
maģistra studijas. Studējot akadēmijā, paralēli par ļoti zemu
atalgojumu strādāju divās darba vietās. Savdabīgs darba grafiks:
nedēļu nostrādāju Liepājā, otru nedēļu – Rīgā. Un tā visu laiku.
Var jau pārmest, kāpēc nemeklēju labāk apmaksātu darbu un kāpēc
nemēģināju ko mainīt, bet gan samierinājos (vismaz uz kādu laiku).
Jāatzīst, ka pavadītā darba nedēļa Rīgā man pašai deva morālu
gandarījumu. Jau no bērnības bija savāda, neizskaidrojama vēlēšanās
– strādāt medicīnas skolā par pasniedzēju. Tagad strādāju. Viss
labi līdz algas dienai. Taču pat tad, kad jau sen dzīvoju Maincā
(Vācijā) un strādāju turienes universitātē, man ik pa brīdim sapņos
rādījās mana Rīgas medskola, mani kolēģi, manas studentes…
Pagāja ilgs laiks, līdz es no tā kļuvu brīva. Rezumējot: sapnis
tika izsapņots. Tagad, atceroties dzīvi Latvijā, pati vairs nespēju
saprast, kā tolaik ar visu tiku galā: gan ar savām studijām, gan ar
darbu divās darba vietās. Šodien, iespējams, to vairs nespētu –
nebūtu tik daudz spēka.
Kāpēc esmu ārzemēs? Pirmkārt, jau materiālu apsvērumu dēļ. Cilvēks dzīvo tikai vienu reizi un nevar mūžīgi gaidīt un cerēt, līdz apstākļi tavai profesijai kļūs labvēlīgi, vai vismaz labvēlīgāki.
Kāpēc esmu ārzemēs? Pirmkārt, jau materiālu apsvērumu dēļ.
Cilvēks dzīvo tikai vienu reizi un nevar mūžīgi gaidīt un cerēt,
līdz apstākļi tavai profesijai kļūs labvēlīgi, vai vismaz
labvēlīgāki. Ticība tam, ka tā varētu būt, Latvijā vienkārši
nomira. Otrkārt, ārzemēs esmu tāpēc, ka varu strādāt tieši savā
profesijā.Un tas man ir ļoti svarīgi.
2007. gada augustā, pirmoreiz braucot uz
Ungāriju, manā koferī, ja neskaita darbam vajadzīgo literatūru un
materiālus, bija divas grāmatas – Jāņa Petera darbs Raimonds
Pauls (Liesma, 1982) un Kārļa Dziļlejas autobiogrāfiskais
romāns par mūsu vecmeistaru Janis Rozentāls (Signe, 1996).
Man Latviju personificē tieši šie abi cilvēki: komponists un
gleznotājs. Divi tik dažādi talanti, par kuru veikumu mūsu tauta
var būt lepna. Varbūt izklausās bērnišķīgi, bet šīs abas
grāmatiņas, Ungārijā vairākkārt pārlasītas, ir kā mans talismans
prom no Latvijas.
Iesūtījusi: Rietumungārijas Universitātes lektore, publiciste Lāsma
Ģibiete, Stāstu konkursa par tiem, kuri nedzīvo
Latvijā dalībniece.