Latviete Īrijā: Gribu atgriezties!

Īrijā esmu jau gadu. Joprojām ir ļoti smagi. Lai arī uz Latviju braucu apmēram reizi divos mēnešos, pietrūkst ģimenes un draugu. Turklāt, lai arī man ir augstākā izglītība pedagoģijā, man smagi iet ar svešvalodu apgūšanu. Tas nozīmē tikai vienu – kamēr tikai mācos valodu, darbu savā jomā dabūt nevaru, tikai kādu melno darbu, bet... pat tas ir labāk. Es nesūdzos, esmu gatava strādāt melnos darbus, bet tomēr biedē, ka beigās neizdosies tā arī izsisties un arī pēc vairākiem gadiem es palikšu tikai melnstrādniece... Esmu gatava censties un pūlēties gaišās nākotnes vārdā, vismaz ar domu, ka maniem pēcnācējiem vārētu būt labāka dzīve. Šobrīd vismaz varu kaut kā atbalstīt savējos Latvijā, lai jaunākās māsas var iegūt izglītību, studēt. Turklāt izskatās, ka drīz arī otrs no vecākiem paliks bez darba...

Sākumā, aizbraucot uz Īriju, noīrēju mazu istabiņu. Divas nedēļas meklēju darbu, skatījos piedāvājumus avīzēs, gāju uz aģentūrām. Atradu darbu ātrās ēdināšanas uzņēmumā "Burgerking", kur saņemu 7,65 eiro stundā. Strādājot ne vairāk kā 40 stundu nedēļā, pelnu ap 1000 eiro mēnesī, no tiem 350 bija jāmaksā par istabiņas īri, vēl papildus par elektrību, ūdeni, gāzi. Tagad esmu pārcēlusies uz plašāku dzīvokli.

Ja nebūtu aizbraukusi uz ārzemēm, nekad neuzzinātu, cik Latvija man ir tuva, tās tomēr ir manas mājas, un neviena cita valsts to neaizvietos, tikai tagad to jūtu un saprotu.

Piekrītu, ka masveida emigrācija no Latvijas ne pie kā laba nenovedīs, bet es neredzu citu veidu, kā palīdzēt sev, māsām un vecākiem. Dažkārt pat domāju, ka diezin vai māsas ko iegūs par tik bargām summām mācoties Latvijā. Varbūt viņām uzreiz meklēt iespējas studēt kādā citā valstī? Piemēram, Dānijā izglītība ir bezmaksas, ārsti, slimnīcas arī (ja nu kas gadās), tur jau pilns ar latviešu studentiem, būs laba kompānija, iegūtas valodu zināšanas, bet brīvajā laikā var kādu sīku darbiņu atrast.

Ja nebūtu aizbraukusi uz ārzemēm, nekad neuzzinātu, cik Latvija man ir tuva, tās tomēr ir manas mājas, un neviena cita valsts to neaizvietos, tikai tagad to jūtu un saprotu. Varbūt šīs sajūtas ir tāpēc, ka esmu prom tikai pāris gadus, pēc ilgāka laika, iespējams, būšu citās domās. Cerams, ka man pietiks spēka izdzīvot te vai citur, bet ar mīlestību pret savu dzimto zemi... Daudzi man pārmetīs ko dod dzimtenes mīlēšana, atrodoties Īrijā… Jā, jā… Tomēr šobrīd man pat nav tādas domas atgriezties dzimtenē, jo dzīve šeit ir pavisam citādāka un mierīgāka nekā Latvijā. Nav jādomā par to, ko cilvēki domā Latvijā, nav ikdienišķo finansiālo problēmu, pietiek visam, ko kāro sirds, un paliek vēl pāri…

Iesūtījusi: Vita Laizāne, Stāstu konkursa par tiem, kuri nedzīvo Latvijā dalībniece.