Laidiet bērnus ārā!

Divi simti trīsdesmit deviņi lati par atvases prieku un mieru mājās nav pat liela summa. Vienreiz samaksā un viss. Pārdesmit lati ik mēnesi jaunas spēles iegādei arī nav daudz. Bērns dzīvo savās spēlēs, nenošķiež tapetes ar krāsām, neuzkurina indiāņu ugunskuru viesistabā un pat neprasa suni. Skatoties no aizņemto vecāku viedokļa – ideāli. Klapatas ar bērna audzināšanu, skološanu un trenēšanu uzticam jaunajām tehnoloģijām, kaut arī nenojaušam, ka dzimtas turpinātājs uz skaitli trīs var nosaukt visus specvienības bruņojumā esošos ieročus, tajā pašā laikā nespējot atšķirt aitu no kazas, nezinot, ka Karlsons dzīvoja uz jumta nevis Losandželosas kanalizācijas sistēmā.

Bērnam ir jāiet ārā. Pagalmā vai parkā, jebkur, kur viņš var satikt savus vienaudžus, spēlēties, rotaļāties, apmainīties ar viedokļiem. Attīstīties, kā personība.

Pirms kāda laika, kad mūsu pasauli nebija pārņēmuši videospēļu varoņi, aktīvākās spēles un rotaļas notika ārā. Pagalmā, mežā, parkā,  kaut vai uz ielas, kur piedzīvojums bija īsts, nevis digitāls. Nobrāzti ceļgali un mirdzošas acis ir tas, kas mazajam cilvēkam palīdz izzināt pasauli un dabu. Priekus, riskus, bailes un uzvaras triumfu, iemācot, ka dzīvība ir viena nevis deviņas, turklāt tā ir jāsaudzē. Bērns, kurš būs nokritis no koka, apzināsies, ka tas sāp un nemēģinās uzrāpties sakaru operatora tornī, atšķirībā no tā, kurš videospēļu pasaulē bija lēkājis pār debesskrāpjiem.

Bērns dzīvo savās spēlēs, nenošķiež tapetes ar krāsām, neuzkurina indiāņu ugunskuru viesistabā un pat neprasa suni. Skatoties no aizņemto vecāku viedokļa – ideāli.

Ikdienas ritms kļust aizvien straujāks un mēs bieži vien izvēlamies vieglāko ceļu. Atstājam bērnam videospēles, lai paši varētu pastrādāt vairāk virsstundu, aizbraukt komandējumā vai vienkārši izbaudīt mierpilnu vakaru. Mēs esam paraug vecāki, kuri pēc tam brīnās, kāpēc mūsu bērnam dārziņā vai klasē nav draugu, kāpēc viņš ir noslēgts un nevēlas iet uz sporta nodarbībām skolā vai zīmēšanu. Attaisnojumam iedomājams savu bērnu ģēniju esam, izdomājam neskaitāmus nosaukumus kā, piemēram, „indigo” un mānam sevi, ka vecvectēvā atsities, jo tas arī tos dažus dzīves gadus, ko viņu atceramies, bija ļoti kluss.
Patiesība ir pavisam citādāka. Bērnam ir jāiet ārā. Pagalmā vai parkā, jebkur, kur viņš var satikt savus vienaudžus, spēlēties, rotaļāties, apmainīties ar viedokļiem. Attīstīties, kā personība. Ar nobrāztiem ceļiem, zilumiem, priekiem un aizvainojumiem. Bērnam jāaug par cilvēku, kurš dzīvos starp cilvēkiem ne tikai digitālajā pasaulē, kur ir tikai viņš viens ar deviņām dzīvībām un onkuli Iziodoru čatā, ekrāna otrajā pusē.

Raksts publicēts sadarbībā ar SIA Jūrmalas Mežaparki, kas nodarbojas ar bērnu rotaļu laukumu ražošanu un uzstādīšanu. "Jūrmalas Mežaparki ir ģimenes uzņēmums, tāpēc tieši ģimenisku vērtību respektēšana ikdienas darbā ļauj mums saskatīt, ka rotaļu laukums nav tikai koks, metāls un plastmasa, kas savstarpēji savienoti ar skrūvēm. Aiz katra rotaļu laukuma projekta mēs redzam bērnus, kuri rotaļāsies un vecākus, kas tos uzraudzīs. Rotaļu laukumu kvalitāti un drošību garantē ne tikai fakts, ka tie  izgatavoti atbilstoši LVS EN 1176 drošības un kvalitātes standartiem, bet arī mūsu rūpīgs darbs pie izejmateriālu piegādātāju atlases."

Ieskaties: http://www.jmp.lv/izlaidbernuara