Lai vilks paēdis un kaza dzīva

Mums – tiem, kuri vairs nedzīvo Latvijā, bieži pārmet to, ka pārstājam svinēt Latvijas svētkus. Patiesībā, atrodoties tālumā, tikai pa īstam izprot šo svētku jēgu, vajadzību un nozīmi. Automātiski atkrīt tie datumi, kuri Latvijā priecēja tikai ar to, ka ir brīvdiena. Manuprāt, ir tikai normāli, ka ierodoties kādā no valstīm, Tu pielāgojies (ja gribi iedzīvoties un kļūt par „savējo”), ēd tajā valstī ierastu ēdienu, iepazīsti jaunu kultūru un tradīcijas. Lai arī cik Tu nebūtu patriotisks, ja Tavas valsts tradicionālā apģērba krāsa ir balta, bet esi izlēmis dzīvot valstī, kur tā ir zaļa, tad ar laiku Tev skapī būs tikai pāris lietas baltā krāsā un to Tu uzvilksi tikai esot starp savējiem vai braucot uz mājām. Var jau, protams, principiāli staigāt baltā, bet iedzīvoties svešā valstī tā jau ir visai grūti, lai vēl vairāk sarežģītu.

Atceros, ka es pirmajā kopdzīves gadā, savā dzimšanas dienā, sēdēju skaista un sapucēta – gatava dāvanu kalnam un sveicienu jūrai. Vakarā vīrs, pēc mana apvainotā skatiena, tikai saprata, ka kaut ko ir aizmirsis.

Atceros, ka es pirmajā kopdzīves gadā, savā dzimšanas dienā, sēdēju skaista un sapucēta – gatava dāvanu kalnam un sveicienu jūrai. Vakarā vīrs, pēc mana apvainotā skatiena, tikai saprata, ka kaut ko ir aizmirsis. Veiksmīgi – laulību līgumā ir rakstīta mana dzimšanas diena, tā nu īsi pirms divpadsmitiem, es saņēmu ziedus un dāvanu. Viņu izglāba, tas, ka mēs dzīvojam kūrortā un veikali ir atvērti līdz vēlai naktij. Nu jau ir pagājusi ne viena vien dzimšanas diena un es turpinu vēlu vakarā saņemt nupat nopirktu dāvanu un ziedus.

Ilgu laiku es domāju, ka man vienkārši nav paveicies ar vīru, līdz es satiku vienu ļoti nabadzīgu sievieti, kurai jautāju par viņas trim meitām – cik tām ir gadu. Tikai trešo reizi pārjautājot un trešo reizi saņemot kā atbildi žestus, ka viena esot viņai līdz viduklim, otra līdz krūtīm, bet trešā jau līdz pleciem, man tapa skaidrs, ka viņa vienkārši nezin cik bērniem ir gadu. Tad arī sapratu, ka vīram nav ne vainas, vairums ēģiptiešu vienkārši nesvin un pat neatceras dzimšanas dienas.

Lai gan Ēģipte ir gana liela un cilvēki, kā arī tradīcijas atšķiras. Mans vīrs – lejas Ēģipte (lauki) – nesvin un pat nezin, kad kādam no viņa ģimenes ir dzimšanas dienas, manas draudzenes vīra ģimene nāk no Kairas apkaimes (lauki) – arī sāk domāt par to, cik bērnam ir gadu tad, kad tas jau izskatās gana vecs, lai ietu skolā. Savukārt mana vīra brālim sieva nāk tieši no Kairas un viņi vienmēr ir svinējuši – šaurā ģimenes lokā ar jaukām ģimenes vakariņām un kūku, bērnībā esot bijušas arī dāvanas.

Tomēr, neatkarīgi no kuras Ēģiptes puses ir nācis puisis, ja viņam ir izdevies apprecēt kādu no rietumu meitenēm – ir jāmeklē kompromiss starp abu valstu tradīcijām, kā arī jācenšas ievērot reliģijas (Ēģiptē dzīvo aptuveno 90% musulmaņu) normas.

Tā nu man pagāja daudz laika un enerģijas, lai panāktu to, ka kaza dzīva un vilks paēdis. Manā dzimšanas dienā vīrs „tiek cauri” viegli – dāvana, ziedi un pašam būt ārpus mājas. Arī puiku svētkos esam tikuši pāri diviem svarīgākiem (reliģijas) klupšanas akmeņiem – neizšķērdēt lieki naudu uz lieliem un skaļiem pasākumiem, kā arī neradīt situācijas, kad viens no bērniem ir greizsirdīgs uz otru, jo nav saņēmis dāvanas. Vidusceļš ir svētku brokastis visai ģimenei un dāvanas abiem, rezultātā dēliem gadā ir divas dzimšanas dienas. Vai tas nav katra bērna sapnis? Kas notiek vīra dzimšanas dienā? Tā kā viņu ģimenē pieņemts – nekas ... ja nu vienīgais – dāvanu viņš saņem un tad arī atceras, ar ko šī diena īpaša.

Līdzīgi ir arī ar citām – jauktām ģimenēm, kuras ir man pazīstamas. Lieli, skaļi un ļaužu pārpilni pasākumi nu ir retums. Bērnu dzimšanas dienās parasti apmeklē kādas izklaides vietas, bet savās – noorganizē pasēdēšanu savējo lokā, bet vīri tiek palaisti skatīties futbolu, lai nemoka sevi un netraucē citus.

Jāatzīst, ka šī ēģiptiešu tradīcijai ir viens labums – ar laiku ir jauki nezināt cik Tev gadu... tā arī es esmu palikusi pie trīsdesmit ar astīti un patiešām apmulsusi sāku rēķināt cik tieši „astīte” ir gara, ja kāds negaidīti pajautā.

Ilze Leila Strūberga (www.manaegipte.com)

Ilzasi citus šīs autores emuārus par dzīvi Ēģiptē:

Vakariņas ēģiptiešu gaumē

Kā ir būt bērnam Ēģiptē?

Ramadans - sadzīves puse

Speciālie laikrakstam "Diena"