Tik grūti palaist mīļoto strādāt uz ārzemēm

Man ir ļoti maza pieredze mīlestībā, tas ir, neliela kopābūšanas pieredze ar vīriem. Esmu trīs reizes aplauzusies, un tad nu beidzot esmu satikusi mīļoto cilvēku. Iepazināmies kādā klubā, tur ne runājām, neko – tikai viens uz otru skatījāmies, apbūru viņu ar savu žilbinošo smaidu. Vēlāk viņš mani uzmeklēja draugos, un sākām sarakstīties divas dienas pirms viņš aizlidoja strādāt uz ārzemēm. Viss skaisti – ziedi, dāvanas, esmu šokēta materiālā ziņā, jo viņš man palīdz it visā...

Taču mēs viens no otra esam tālu, satiekamies ik pēc trīs mēnešiem, vai kā sanāk, un tas nav bieži. Es vēl mācos, bet viņam darbs.  Gaidām viens otru jau gadu, esmu jauna – man 19. Un vairs nekur neeju, man ir pazuduši visi draugi - es nerunāju par meitenēm, nekad neesmu varējusi ar viņām saprasties, vienmēr esmu bijusi puišu sabiedrībā un uzmanības centrā... Tagad visi no manis ir novērsušies, tagad nav vairs neviena drauga, visi redz, ka man ir draugs – vai nu sabijušies vai kas, jo vecuma grupas atšķiras un kopīgu interešu manam mīļotajam ar maniem draugiem nav. 

Sēžu visu laiku mājās – neteikšu, ka tas ir briesmīgi. Esmu aizmirsusi, kā ir, kad ej ballēties uz klubiem utt., ar viņu esmu aizmirsusi visu, un negribu nevienu, esmu ar viņu pārņemta – gribu redzēt tikai viņu, nevienu citu... 

Nekad neesmu domājusi par šķiršanos vai krāpšanu, mēs esam saderinājušies un plānos ir pēc nepilna gada lidot pie viņa, un dzīvot un strādāt, un veidot ģimeni. Bet man ir iekšējas bailes.

No sākuma viss bija ideāli un ir vēl joprojām – kad esam kopā, bet tas notiek reti. Sekss ir vienreizējs, viss ir ideāli, un visi tā arī domā. Bet tas, kuram ir līdzīga situācija, saprot to, cik ir grūti savu mīļoto palaist projām un pāris mēnešus neredzēt. Iet gulēt vienai utt., nejūtos drošībā un vispār dzīve ir apstājusies. Nekad neesmu domājusi par šķiršanos vai krāpšanu, mēs esam saderinājušies un plānos ir pēc nepilna gada lidot pie viņa, un dzīvot un strādāt, un veidot ģimeni. Bet man ir iekšējas bailes, mani visu laiku kaut kas nomoka, es nezinu, kas, bet kaut kas nav riktīgi. Dienu dienā esam pie skaipa, visu laiku sarunājamies, kad abiem ir laiks. Bet ziniet, cik tas ir grūti? Vārdiem nespēju aprakstīt, kā sāp sirds. 

Es jūtu, kā pēdējā laikā viss sāk mainīties. Jo tuvāk nāk tas brīdis, kad jālido pie viņa, jo man vairāk māc šaubas, un redzu to, ka viņa attieksme mainās – ne jau kardināli, bet ir daudzas lietas, kas bija agrāk, un nu vairs nav. Es gribu panākt, lai mūsu attiecībās ir kāda dzirkstelīte, vienalga, kas, bet lai uz brīdi mēs abi justos laimīgi, jo esam nomocījušies ar gaidīšanu. Tas ir ļoooti grūti. Zinu, ka viņam ir vēl grūtāk noturēties un nekrāpt mani, jo visu laiku atrodas jauniešu sabiedrībā, protams, arī ar meitenēm. Bet, kā, pie velna, to lai panāk, ja viņš ir tur un es te?