Vecāki strādā ārzemēs, pusaudži atstāti Latvijā vieni. Bērni cieš!

„Rakstiņš ir par bērniem, kuru vecāki ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, bet viņi paši ir palikuši Latvijā un cīnās ar sevi, savām emocijām,” piedāvājot mammam.lv/tetiem.lv savu publikāciju, klāstīja 18 gadus vecais Silvestrs Darbots. Viņš ir intervējis dažāda vecuma jauniešus, kuru vecāki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. „Manuprāt, vecākiem būtu interesanti palasīt no bērna acu skatu punkta un sajust to, ko viņi jūt, kad vecāku nav līdzās,” teic Silvestrs. 

Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā tika atvērtas durvis darbam ārzemēs, kas atnesa līdzi jaunu problēmu – atstātas ne tikai mājas, bet arī ģimenes, galvenokārt bērni, kuriem netiek nodrošinātas visas ģimenes nepieciešamās funkcijas bērnu pilnīgākai attīstībai. Arvien vairāk vecāku izvēlās pelnīt naudu ārzemēs, jo svarīgākie motivācijas iemesli ir liels bezdarbs, mazas algas, kredītparādi, savukārt ārzemēs ir salīdzinoši augstāks darba atalgojums, kuru dēļ vecāki ārzemēs pacieš dažādas neērtības sadzīvē, kā arī dzīvošanu prom no ģimenes.

Tā kā, zaudējot darbu, ienākumi strauji sarūk, darbspējīgs pieaugušais ir spiests izlemt nākamo soli – doties peļņā uz ārzemēm. Tāds lēmums tiek pieņemts, ilgi nedomājot, gandrīz pēdējā brīdī, kad jau jākravā soma un jādodas ceļā. Līdz ar to ar bērniem šis jautājums par aizbraukšanu ir pārrunāts steigā. Vecāki arī pieļauj tādu domu, ka bērni nemaz nezina patiesos aizbraukšanas iemeslus. 

 

Bērnam ir vajadzīga dzīve ģimenē. Vecāki ir visa bērna pasaule! Ģimenei vienmēr ir jāturas kopā, lai tur vai kas.

Lielākā problēma vecākiem ir jautājums, kam atstāt savus bērnus. Ne vienmēr ir iespējams paņemt bērnu līdzi, it sevišķi, ja bērni iet skolā, tāpēc tiek pieņemts lēmums, ka viņiem jāpaliek Latvijā pie vecvecākiem, citiem radiem vai pat draugiem.

Intervējot jauniešus, kuru vecāki (viens vai abi) izbraukuši strādāt ārpus Latvijas, tika uzdoti jautājumi par to, kurš no vecākiem aizbraucis, kā tas tika

paziņots viņiem, kāda bija reakcija uz to, ka vecākiem pieņemts lēmums aizbraukt prom, kā ir izmainījusies viņu dzīve pēc vecāku aizbraukšanas, ar kādām grūtībām

bērns tagad ir saskāries, kā tas ietekmējis mācības, saskarsmi ar draugiem un vai ir vēlme doties līdzi vecākiem prom no Latvijas. Intervējot šos jauniešus, mūsu mērķis bija noskaidrot, kā palīdzēt šiem bērniem.

Biju dusmīgs par to, ka abi vecāki dodas prom 

Stāsta bērni:

„Tētis ilgi neko neteica un trīs dienas pirms aizbraukšanas pateica, ka brauks prom! Man bija šoks, jo man tad bija tikai septiņi gadiņi. Man bija ļoti grūti pārdzīvot, tas manāmi atstājis pēdas manā nervu sistēmā (vienmēr ātri sāku uztraukties). Es gandrīz pusgadu pa mājām staigāju tēta kreklā un pagāja gads, kamēr sadzīvoju ar to, ka mans tētis ir devies prom. Ir grūtāk atsevišķās situācijās,

un tad ir tāda sajūta, kaut man būtu tētis, kas mani aizstāvētu...”

„Mamma ar tēti ir nešķirami, viens bez otra nevar iztikt, tāpēc izvēlējās aizbraukt abi. Mani atstāja dzīvot pie vecvecākiem. Jāsaka, ar viņiem nav diez ko interesanti, kā ar vecākiem. Viss, ko viņi var pateikt, ir – manos laikos tā nebija.”

„No sākuma es vēl tā kā nebiju izjutusi mammas aizbraukšanu, pēc laika palika grūtāk, un tad nāca īstā saprašana, ka ar mammu esam šķirtas uz ilgāku laiku. Bija grūti, un nav jau īpaši viegli arī tagad, bet ar to es samierinos, jo zinu, ka ir un būs daudz labāk. Mācības tas nav daudz ietekmējis, varbūt esmu mazliet palaidusies. Saskarsmē ar draugiem esmu, protams, palikusi savādāka. Grūtības bez mammas ir tādas, ka viss jādara pašai, gribi to vai nē, grūtāk saņemties, zini, ka neviens to tavā vietā neizdarīs.”

„Sapratu, ka palikusi esmu viena pati ar saviem pienākumiem un pašai par sevi jāatbild. Parasti pārdzīvojumi saistās ar to, ka nav, kas morāli atbalsta un palīdz kaut vai mirkļos, kad nejūtos labi, izdarīt kādu nieku manā vietā. Nav kas izpalīdz mājasdarbā, vai arī palīdz noskaidrot kādu man vajadzīgu informāciju. Nav kas atbrauc līdzi pie ārsta vai kādos citos svarīgos gadījumos. Esmu palikusi ļoti

patstāvīga, valdonīga, neļauju sevi komandēt. Praktiski tikai uz papīriem esmu vectēva aizgādībā, proti – istaba, duša, virtuve un tādas ikdienas vajadzības, bet pārējo sev nodrošinu es pati no atsūtītās naudas.”

Es gandrīz pusgadu pa mājām staigāju tēta kreklā un pagāja gads, kamēr sadzīvoju ar to, ka mans tētis ir devies prom.

„Man bija šoks un liels pārdzīvojums, es nevarēju vairs normāli koncentrēties, jo apzinājos, ka tagad man vairs tik pat kā nebūs mammas. Tagad bez mammas esmu jau pieradusi un vairs neko īpašu neizjūtu, kaut gan gribas, lai viņa ir mājās. Skolas dzīve ir pamatīgi noslīdējusi uz leju, atzīmes, uzvedība, ir diezgan slikta, salīdzinot ar to, kādas man bija sekmes, kad mamma vēl bija Latvijā.”

„Vecāku prombūtni es sajutu ar lielām garastāvokļa maiņām, ar asarām, bet ar laiku pieradu.”

„Maigi sakot, šoks. Biju dusmīgs par to, ka abi vecāki dodas prom. Bet es laikam tajā brīdī vēl neapjautu, kāda ir situācija mūsu valstī. Vecāki man deva nelielu ieskatu ekonomiskajā situācijā, mēģinot attaisnot savu rīcību. Bet tas bija vājš mierinājums. Nav ar ko parunāt, jo mums ar tēvu bija daudz kopīgu interešu. Mēs daudz laika pavadījām kopā. Tēvs bija gluži kā labs draugs, ar kuru kopā varēja normāli izklaidēties. Jā, jaukas atmiņas...”

„Ir tāda sajūta, ka mums vairāk nav ģimenes, man ir fiziski un psiholoģiski grūti, jo esmu viena, visas lietas Latvijā gulstas uz mani.”

Vecāki, esot prom no saviem bērniem, nespēj bērnam palīdzēt skolā vai iemācīt kādas jaunas zināšanas, sniegt padomus, nespēj iemācīt dzīves pieredzi, tādā veidā bērnam rodas problēmas ar sekmēm un ar uzvedību skolā, bērni savas nezināšanas dēļ nevar iemācīties ikdienai nepieciešamās praktiskās lietas. Vecāki, esot ārzemēs, nevar pasargāt bērnu no dažādiem negadījumiem, vecāki arī

nevar sniegt morālu atbalstu nepieciešamajā brīdī, vienīgi ar telefona starpniecību. Šādi bērni ir kļuvuši emocionālāki. Bērns ātri paliek pieaudzis. Viņam izpaliek bezrūpīgās bērnu dienas, kad par visu ikdienu parūpējas vecāki. Bez ģimenes bērns nevar izaugt par veselīgu personību. Pagaidām bērns neizrāda, ka ir sāpināts un jūtas pamests, bet tālākā nākotnē šis bērns ar grūtībām veidos tuvas attiecības un nezinās, kā pildīt vecāku lomu pieaugušā vecumā. Bērnam ir vajadzīga dzīve ģimenē. Vecāki ir visa bērna pasaule!

„Ģimenei vienmēr ir jāturas kopā, lai tur vai kas,” šādi vārdi atskan no jaunieša, kura vecāki jau pusotru gadu strādā Īrijā.

Ko darīt? Kā palīdzēt bērnam? Kāds risinājums?

Ja abi vecāki ir izlēmuši aizbraukt, skaidrs, ka bērns ir jāņem līdzi, jo nav zināms, cik ilgi vecāki tur paliks un kā izveidosies dzīvošana. Protams, bērns jaunajā dzīves vietā kaut ko zaudēs – ierasto vidi, savu skolu, draugus, radus. Bet tas nebūs vecāku zaudējums. Mazie bērni jaunā vidē adoptējas vieglāk, savukārt pusaudzis draugu zaudējumu, protams, izjutīs sāpīgāk, tomēr ģimenes zaudējums nav salīdzināms ar skolas un draugu zaudējumu. To bērns sapratīs tikai vēlāk.

Informācija, iespējas, pagaidu risinājumi atstātajam bērnam:

1) saņemt emocionālu atbalstu, zvanot uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 80006008, ik darba dienu no plkst. 08.00 līdz plkst. 23.00, kā arī sestdienās no 08.00 līdz 22.00 un svētdienās no 10.00 līdz 22.00. Tālrunis ir bezmaksas, zvanot gan no fiksētā, gan mobilā telefona;

2) vērsties skolās pie skolu sociālajiem pedagogiem;

3) saņemt dažāda veida palīdzību ģimenes atbalsta un krīzes centros;

4) lai neveicinātos nesekmība skolās, izlaidība un patvaļība, tāpat arī lai neparādītos noziedzība, pēc iespējas vairāk veicināt bērnu iesaistīšanos sabiedrībā, proti – organizēt jauniešu iesaistīšanu dažādos projektos, atbalstot viņu idejas;

5) jauniešu centros saņemt informāciju par aktuālajiem jautājumiem, kā arī pavadīt brīvo laiku, piedaloties dažādos projektos, tāpat tikties ar saviem vienaudžiem dažādos jauniešu centros;

6) vietējā mērogā popularizēt nepieciešamo informāciju, kas jādara vecākiem un kas bērniem, ja kāds no vecākiem nodomājis doties darbā uz ārvalstīm;

7) vecākiem izpētīt bērnu iespējas mācīties ārzemēs.

Apkopojot visu iegūto informāciju, ir skaidrs, ka pagaidām valstī un vietējās pašvaldībās neviena amatpersona pastiprināti uzmanību šādai bērnu problēmai nepievērš un to nerisina. Latvijā, padziļinoties krīzei, pastāv reāli draudi, ka tikai palielināsies to bērnu skaits, kas jutīs pārdzīvojumu, dusmas, skumjas un apjukumu savu aizbraukušo vecāku dēļ.

Un tādēļ arī turpmāk risināsim šo problēmu un centīsimies palīdzēt gan bērniem, gan vecākiem.

Rakstu sagatavoja: Silvestrs Darbots, 18 gadi