Labai draudzībai tiešām jāilgst mūžīgi? Nē, nav!
Mūžīgās sirdsdraudzenes, protams, skan brīnumjauki. Taču būsim atklātas — saglabāt īstu draudzību caur gadu gadiem, kad maināties jūs un mainās dzīve, it nemaz nav tik viegli. Un vai vienmēr to vajag?!
Tā nu pasaulē ir iekārtots — mums ir draugi un tā sauktie īstie draugi. Labāk ir, ja otro būtu vairāk. Taču nedrīkst noniecināt arī pirmos, jo mēdz gadīties, ka tieši viņi tavu dzīvi dara krāsaināku. Mūsu priekšstati par sirdsdraudzeņu būšanu nāk no bērnības — visu darīt kopā, uzticēt otrai slepenākos noslēpumus. Taču bēda ir tāda, ka, lai gan ir svēta apņemšanās vienmēr būt kopā, mēs pieaugam, mūsu intereses mainās, atšķiras dzīvesveidi, un dažkārt šķiras arī dzīvesceļi. Tāpēc cilvēks, ar kuru reiz paredzēji būt kopā uz laiku laikiem, pēkšņi vairs var nebūt sasniedzams un nešķist tik interesants kā agrāk. Lūk, daži gauži tipiski piemēri. Kāda mana paziņa ilgus gadus „cēlās un krita” par savu sirdsdraudzeni. Trakajā uzplaukuma bumā draudzene pamanījās ielīst pamatīgās kredītsaistībās. Diemžēl labi apmaksātais darbs pazuda līdz ar krīzi, un nu viņa to vien dara, kā bēguļo no kreditoriem un tiem draugiem, kam nevar vai negrib atdot naudu. Tas manu paziņu pilnīgi sagrāva. Viņa nebija domājusi, ka cilvēks, kas viņai dārgs, var šādi rīkoties. Tāpēc tagad dedzīgā draudzība sarukusi līdz formālam: „Čau! Kā iet?” Vai arī manai bijušajai kolēģei bija pāris ļoti labu draudzeņu. Kopējas „iziešanas dzīvē”, kopēji ceļojumi, kopēji piedzīvojumi. Taču pienāca brīdis, kad abām draudzenēm piedzima bērni. Katrā tikšanās reizē tika pārrunātas tikai bērnu tēmas, un lieki būtu teikt, ka kopā viņas jau sen nekur nedevās. Kad nupat satiku bijušo kolēģi, viņa tā arī pateica — ar draudzenēm vairs netiekoties, jo neesot pat, par ko parunāt: bērnu atraudziņas, pumpas un jaunie zobi viņu vienkārši padarot traku.
Mūsu priekšstati par sirdsdraudzeņu būšanu nāk no bērnības — visu darīt kopā, uzticēt otrai slepenākos noslēpumus. Taču bēda ir tāda, ka, lai gan ir svēta apņemšanās vienmēr būt kopā, mēs pieaugam, mūsu intereses mainās, atšķiras dzīvesveidi, un dažkārt šķiras arī dzīvesceļi.
Es personīgi arī ticēju, ka draudzība var ilgt, līdz „nāve mūs
šķirs”. Tāpēc ilgu laiku kā satelīts riņķoju savas bērnības
draudzenes orbītā, taču, dzīvojot dažādās pilsētās un nu jau pat
valstīs, man vienkārši nepietiek ar dažām tikšanās reizēm gadā.
Tādēļ ļāvos, ka izveidojas citas draudzības ar studiju biedrenēm,
bijušajām kolēģēm un pavisam nejauši sastaptajām personām.
Par šķiršanos un sastapšanos
Termins „labākie draugi uz mūžu” spiež mūs domāt, ka tie pavisam
īstie piespēlēti mums uz visiem laikiem. Lai arī dažas draudzības
patiesi ilgst nu jau ļoti ilgi, tās tomēr vairāk mainās līdz ar
mūsu dzīvi. Dažkārt drauga dzīve atspoguļo arī mūsējo, un tādējādi
vieglāk palikt kopā. Citas draudzības savukārt izgaist uz visiem
laikiem vai arī pēc laika atgriežas un atjaunojas. Laikā, kad dzīve
tik negaidīti met līkumus un mainās, vai ir vērts elpināt draudzību
tikai veco, labo laiku vārdā? Nevajadzētu baidīties un mulst no tā,
ka esam tik dažādi un pieaugam. Nesen draudzene stāstīja: „Agrākie
jaunības draugi aptuveni reizi gadā dod ziņu: „Vajadzētu visiem
vecajiem satikties.” Man ir dalītas jūtas pret šīm tikšanās reizēm
— no vienas puses, retu reizi satikties, uzzināt, kas kuram jauns,
nav pārāk daudz prasīts. Taču par draudzību to vairs nosaukt
nevaru. Tās ir kaut kādas sentimentālas jaunības dienu atmiņas, kas
liek sanākt ik pa reizei kopā. Un katrā šādā tikšanās reizē
apjaušu, cik atšķirīgi un sveši esam kļuvuši. Patiesībā taču neko,
izņemot sausos faktus, cik kuram bērnu, kā sauc otro pusi, kur
strādā, es par viņiem nezinu. Toties man ir daudzi citi draugi, ar
kuriem tajā laikā tiktos labprātāk. Kādēļ tērēt tik dārgās stundas
kaut kādas jaukas, tomēr pagātnes vārdā?”
Termins „labākie draugi uz mūžu” spiež mūs domāt, ka tie pavisam īstie piespēlēti mums uz visiem laikiem. Lai arī dažas draudzības patiesi ilgst nu jau ļoti ilgi, tās tomēr vairāk mainās līdz ar mūsu dzīvi.
Dažkārt, protams, grūti sagremot, ka draugi mūs atstājuši. Bet
varbūt viņiem bija paredzēts iet ar mums kopā tikai nelielu
gabaliņu?! Ja kāds izlemj retāk būt tavā sabiedrībā, neuztver to kā
apvainojumu, bet palūkojies apkārt — tur noteikti jābūt citām
iespējām.
Ko darīt, kad draudzība beidzas
Maini attieksmi. „Mans draugs ir prom!” vaimanu vietā esi pateicīga
par to, ka viņš vispār bijis. Katra draudzība mums parāda kaut ko
par mums pašām.
Atstāj durvis vaļā. Ja draugs ir prom, bet nekādi negribi viņu
pavisam zaudēt, dari zināmu, ka kādu dienu vēlies atkal
draudzēties.
Iegūsti jaunus draugus. Īstu draugu nekas neaizvietos, taču jauni
draugi palīdzēs. Jo aktīvāka kļūsi, jo vairāk interesantu cilvēku
iepazīsi.
Dažādi draugi dažādiem gadījumiem
Lai arī draudzība ir milzu vērtība, tā tomēr nav laulība — kopā
priekos un bēdās. Tavām draudzenēm/draugiem ir dažādas gaumes,
intereses un temperamenti. Tāpēc nav nekas nosodāms, ja tie mēdz
pildīt dažādu draugu funkcijas — ar vienu vari būt pilnīgi atklāta,
ar otru izrunāties par karjeru, ar trešo nonstopā pļāpāt par
bērniem, bet bez ceturtās nekāds kārtīgs šopings nesanāk. Ir arī
tās, ar kurām labprātāk dodies ceļojumos, un vēl kāda, kas slauka
tev asaras, kad izšķiries no kārtējā Prinča baltā zirgā.
Kārtīgi pārcilājot savu un man zināmu cilvēku draugu loku, sazīmēju
šādas draudzības, taču noteikti, noteikti te būtu vēl ko
papildināt.
Draudzenes – parastās jeb īpašās. Šinī grupiņā ir
universālās meitenes, kas vairāk vai mazāk piedalās visās mūsu
dzīves aktivitātēs. Ar viņām vari būt tu pati. No viņām sagaidi to,
ko neceri saņemt no citiem draugiem. Varētu pat teikt — šīs ir
tavas labākās draudzenes. Ar viņām izej ielās, izraudies, vari tām
piezvanīt nakts vidū, lūdzot palīdzību, un būt droša – ļaunā
neņems.
Interneta draugi. Nets nu reiz kļuvis par dzīves
nepieciešamību. Retais tīmeklī nav ticis pie kādas interesantas
pazīšanās. Pati e-pastā iepazinos ar vīra bijušo kolēģi. Jāteic,
tik spilgtu personību nekad nebiju satikusi. Mani fascinēja viņas
dzīvesveids un uzskati. Viņa ieviesa lielākas pārmaiņas manā dzīvē
nekā bērns. Ļoti ceru, ka paliksim draudzenes vēl ilgi, pat ja tā
arī nekad neizdosies satikties dzīvajā.
Interešu draugi. Daudzas, gaidot bērnu, internetā iepazīstas
ar citām topošajām māmiņām. Dažas kļūst tuvākas par citām, tiekas,
runājas par ārstiem, mazuļiem, bērnu veikaliem. Kopā pastaigājas.
Bērniem pieaugot, draudzība parasti izgaist. Līdzīgi ir ar
draugiem, kurus satiec kādos kursos, nometnē vai sporta zālē.
Satiekaties, iepazīstaties, padraudzējaties un šķiraties.
Draugi — kolēģi. Tā kā darbā pavadām lielāko dienas
daļu, labi, ja arī tur būtu kāda draudzīga seja, kāds, pie kura var
aiziet izlamāties, kad klients novedis līdz baltām pelītēm, vai
kuru pasaukt kafijā. Bieži ārpus darba šos draugus vispār
nesatiekam. Taču gadās, ka tieši darbagalda divās pusēs sākas
patiesa un skaista draudzība.
Vīrieši — draudzenes. Tām, kas vispār tic patiesai
draudzībai starp vīrieti un sievieti. Parasto draudzeņu kategorijai
viņus nepieskaitu, jo draudzība ar vīrieti tomēr ir nedaudz citāda
– kas šad tad nozīmē — uzticamāka, patiesāka, atklātāka.
Draudzene ar asti. Ne bez iemesla teic: „Suns ir cilvēka
labākais draugs.” Kopš senseniem laikiem pierādīts, ka dzīvniekus
un cilvēkus vieno cieša, emocionāla saikne. Turklāt viņi tevi mīl
bez nosacījumiem, vienmēr priecīgi redzēt un lieki daudz nejautā.
Ja ar divkājainajiem draugiem tev nav paveicies, varbūt aizbrauc uz
dzīvnieku patversmi?!
Paziņas — draudzības apļa ārējā daļa. Tu viņus satiec
uz ielas, aprunājies, bet uz kafiju mājās neielūdz. Taču nav
izslēgts — reiz uzaicināsi arī uz to.
Kur mīt draugi?
Pie draugiem. Pārvācies uz jaunu pilsētu? Aizsūti e-pastus
visiem paziņām, lai iesaka kādu, kurš varētu tev palīdzēt iepazīt
apkārtni. Draugu burziņi, kāzas — vieta pilna ar jaunām pazīšanās
iespējām.
Darbavietā. Ej kafijot, pusdienās, neatraidi ielūgumu iziet
ielās pēc darba. Uzaicini arī pati kādu uz kino vai teātri.
Aktivitātēs. Ideāla vieta, jo tām, kuras satiksi, jau būs ar
tevi vismaz viena kopēja interese. Piesakies korī, valodu, šūšanas
vai citos kursos, jogas nodarbībās vai kā brīvprātīgā palīdze
dzīvnieku patversmē.
Tekts: Maija Liepiņa, žurnāls „Marta”