Kamēr vīrs strādā Vācijā, man uzradās cits...

Gribu ar jums padalīties savā nelaimē. Vai laimē – nezinu pat, kā to nosaukt. Esmu precēta sieviete, ir bērns, ģimene. Apprecējos agri, ar vīru dzīvoju četrus gadus, mīlēju viņu, viņš mīl mani, viss bija ideāli. Līdz brīdim, kad vīrs aizbrauca strādāt uz Vāciju. Un mēs ar bērnu palikām mājās.

Sākumā negāju uz nekādām izklaidēm, visur tikai ar bērnu, līdz vienu reizi draudzenes aizvilka uz klubu. Tad otru reiz un trešajā man jau pašai gribējās iet.

Visus gadus vīram biju uzticīga, citi vīrieši nebija pat prātā, līdz vienu satiku – uzreiz bija tas klikšķis, kā saka, un neko ar sevi vairs nevarēju padarīt. Arī es tam puisim patiku. Bet sākumā neko – tikai nodomāju, cik simpātisks, un tas arī bija viss. Džeks mani atrada draugiem.lv, sākām čatot, līdz satikāmies – vienu reizi, otru un tad jau sekoja pārējās. 

Laikam iemīlējos. Nodomāju – šis būs mans īstais. 

Ar puisi satikāmies bieži. Visur kur braucām kopā, gāju pie viņa uz mājām – bija forši. Līdz piezvanīja vīrs – nu varat ar bērnu braukt šurp, darbs esot, māju noīrējis. 

Puisim bija meitene, bet visu laiku stāstīja, ka nemīl šo savu meiteni, kopā esot tāpēc, ka labi saprototies, viņam ar viņu viegli, bet kopā nedzīvo. Teica, ka patīku viņam. Viņš zināja, ka man ir vīrs un bērns, taču samelojos, ka šo gadu un trīs mēnešus, kamēr viņš prom, mēs vairs neesam kopā. 

Ar puisi satikāmies bieži. Visur kur braucām kopā, gāju pie viņa uz mājām – bija forši. Līdz piezvanīja vīrs – nu varat ar bērnu braukt šurp, darbs esot, māju noīrējis. Nu ko – jābrauc jau ir. 

Puisim pateicu, ka aizbraukšu kārtot darīšanas, viņš – ok, gaidīs mani atpakaļ. Aizbraucu pie vīra. VISS. Man viņu vairs negribas. Nevaru pieņemt. Bet nevaru teikt, ka varu no vīra atteikties uz mūžu. Vārdu sakot – nezinu, kas ar mani notiek. Domāju tikai par vīrieti, kas palika Latvijā. Sapņos rādās katru nakti, domās man ir tiaki viņš. 

Sazvanījāmies, šis gaida mani mājās. Bet nesolīja, ka būsim kopā, tik teica – laiks rādīs, lai es nesteidzos. Bet es vairs nevaru gaidīt, es gribu viņu. Bet no vīra arī kaut kā nevaru atteikties.

Esmu tādā izmisumā, ka nezinu, ko iesākt. Ar vīru atbraucām uz Latviju, bet ar puisi nevaru satikties, jo vīrs līdzās. Padevu puisim  ziņu, ka esmu LV, šis priecīgs, grib satikties, bet nevaru...

Drīz ar vīru laižam atpakaļ uz Vāciju, nezinu, ko darīt – braukt vai nebraukt atpakaļ. Baidos, neesmu īsti pārliecināta. Ko darīt, kā būt?

P.S. Neesmu pārliecināta, vai to puisi mīlu, bet simpātijas ir lielas.