Māmiņa lūdz padomu: palikt ārzemēs vai atgriezties Latvijā?

Es tagad atrodos Uk, kopā ar diviem bērņukiem (meitiņa 6, dēļukam 3), esam mēs šeit kopš decembra. Dzīvojam kopa ar bērna tēvu, viņam darbiņš ir strādā, viss ir ok... Bet man ir liela sāpe, vienkārši to tā gribās nosaukt... Jo citu vārdu tam nerodu...

Sākšu ar meitiņas skolas dzīves stāstu, meitiņa iet angļu skola kopš 02.02.2012, bet tagad secinu to, ka valodiņa viņai nerosās, mājas palīdzu, kā vien māku, bet nekā. Šodien man bija smags rīta cēliens, kā parasti piecēlāmies, brokastis, drēbes mati utt. Uzsākām ceļu uz skolu, viss ok, ievadot bērnu skolas sētā, pamanīju, ka viņai pat nav neviena draudziņa vai draudzenīte parādījusies pa visu šo laiku. Mazie anglīši skraidīja, priecājās, kā bitītes zumēja, bet mana meičuks klīda kā ēna ar saulainu smaidiņu uz lūpām un tikai vēroja viņus. Piegāja pie kāda klases biedra, bet viņš novērsās un atbildēja: "Viņa ir no LV un nesaprot un nemāk runāt angliski..." Bet mana meičiņa turpināja slīdēt kā ēna pa sētu ar smaidu uz lūpām līdz atskanēja zvans...

es gribu braukt mājas uz LV, laist bērnus dārziņā, puikam ir vajadzīga logopēdiskā palīdzība, Bet... vīrukam šeit ir darbs līdz martam garantēts

Pašai dūdai jau skoliņā patīk, jo vienkārši viņai dikti patīk mācīties, uz uzzināt visu jauno, bet ar valodiņu nu ne kā... Puikas dzīves stāsts ir mazliet vienkāršāks, tas sēž mājās kopā ar mani, bet te atkal sirsniņa man pilna. Viņš, mājās dzīvodams, nīkst ārā, viņam vajag sabiedrību, bērnus, viņam vnk vajag attīstīties... Bet šeit mācību iestāde mūs piedāvā uzņemt no četriem gadiņiem. Sanāk, ka gads vēl pa mājām ar mammu, bez draugiem, māsas, bez komunikācijas...

Un tagad nedaudz par mani, es ar sēžu 24 stundas mājās, nekur neizeju, jo mazos nav, kur atstāt, visu laiku esmu kopā ar puiku, strādāt ar nevaru iet, jo nav, kas meitiņu no skolas izņemtu, un puikam būtu jānolīgst auklīte... Jūtos kā tādā būrīti... Tāds būtu stāsta ieskats, bet jautājums, jau šinī visā paceļas tāds, ka es gribu braukt mājas uz LV, laist bērnus dārziņā, puikam ir vajadzīga logopēdiskā palīdzība, Bet... vīrukam šeit ir darbs līdz martam garantēts, un viņš uz LV negrib braukt, jo baidās tur neatrast darbiņu...

Tagad mana lielākā sāpe ir tajā, ka nezinu, ko lai darām - braukt atpakaļ mājās, lai vīriņš paliek UK un strādā?

Vienkārši mani mazie LV, savā valstī, savā pasaulītē, es pati arī gribu mājās, tur palika mani draugi, paziņas, šeit UK esam mēs tikai četri! Bet man bail no tā, vai es spēšu LV izdzīvot, vai varēšu bērnus pabarot, jo darbu man piedāvā sākt no septembra, turklāt darbs veikalā, kur garas darba stundas, bet LV man nav, kas palīdzētu mazos pieskatīt un uz dārziņiem izvadāt... Mūsu omes un opji ir tikai uz svētkiem, un ikdienā nemaz nedomā viņus traucēt, pašiem esot savas dzīves... Tagad atkal sanāk, ka palikšu LV viena ar mazajiem, bet viņi vismaz būtu mājās, un nebūtu šeit jānīkst...

Varbūt kāds var sniegt kādu padomiņu...