Vai ir kāds ieteikums, kā izdzīvot studējošai vientuļajai mātei?

Esmu studente un attiecīgi studijas nespēju savienot ar darbu. Tagad esmu 5. grūtniecības mēnesī. Esmu nolēmusi saglabāt bērniņu, lai gan tēva viņam nav. Nu, ir, bet to var par spermas donoru drīzāk nosaukt, ne par tēvu. Pateica, ka tas bērns nav viņa un Čau.
Un tagad, kad satiku pazīstamu advokātu, sākām sarunu par valsts atbalstu jaunajām mātēm un es konstatēju, ka es laidīšu pasaulē bērniņu, bet reāli valsts man nemaksās praktiski neko. Skaidrs - pati vainīga, ka tāda vārgule, ka nevar studēt un strādāt vienlaicīgi, lai pēc tam godīgi saņemtu maternitātes pabalstu. BET es tiešām labi pabeidzu vidusskolu, iestājos budžetā Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) un saņēmu stipendiju. Un LKA saņemt un saglabāt budžetvietu, un stipendiju patiešām ir grūti, jo slodze ir ļoti liela.

Tagad, kad nolēmu saglabāt mazo dzīvībiņu, es nezinu, kā es dzīvošu. Man nav partnera, nav darba, nav vecāku, kas atbalstītu. Man ir tāda akla cerība, ka es izturēšu.

Man šķita, ka daru visu, lai labi pabeigtu augstskolu un dotu ieguldījumu valstij, un kultūrai kā pateicību par to naudu, ko valsts vai drīzāk jau nodokļu maksātāji man piešķīruši. Bet sanāk, ka tagad, kad nolēmu saglabāt mazo dzīvībiņu, es nezinu, kā es dzīvošu. Man nav partnera, nav darba, nav vecāku, kas atbalstītu. Man ir tāda akla cerība, ka es izturēšu.

Es nesaprotu - ja jau tik aktuāla tā demogrāfijas tēma, īpaši Visu Latvijai, kas grib pat aizliegt abortus, kas vispār ir absurds, tad kādēļ nav elementāra  atbalsta jaunajām mātēm, arī tādām muļķītēm kā es?

Es jau nedomāju pelnīt naudu uz bērna rēķina un uzturēt sevi un savas kaprīzes, man ir vienkārša vēlme apģērbt bērniņu un nodrošināt labu pārtiku, un pirmos soļus.

Man kaut kā galvā tas viss nespēj salikties...