Māmiņas – bez darba, bērni bez dārziņiem

Uzzinot, ka saņemts, piemēram, 389. kārtas numurs, lai iekļūtu bērnudārzā, daudziem vecākiem sapnis savu atvasi vest pašvaldības dārziņā jau ir izsapņots. Ja vien to atļauj ģimenes budžets, tad nākamā iespēja ir meklēt vietu privātajā bērnudārzā. Diemžēl, var gadīties, ka vietas pietrūkst arī tur, tāpēc vecāki spiesti meklēt alternatīvus bērnu pieskatīšanas veidus.

Rīgas pašvaldības atbalsts bērnu vecākiem beidzas līdz ar piedāvāto iespēju iestāties rindā bērnudārzā. Lai gan Vispārējās izglītības likums nosaka to, ka pašvaldībai savā administratīvajā teritorijā jānodrošina vienlīdzīga pieeja pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma, Rīgas pilsēta uzsvaru liek uz vārdiem „izglītības iestādēm” nevis „vienlīdzīga pieeja”. Jāatzīst, ka pēc ilgstošiem pūliņiem panākts, ka Rīgas dome sākusi atbalstīt arī privātās pirmsskolas izglītības iestādes. Tas devis iespēju un atslogojis daudzu rīdzinieku ģimenes. Tomēr problēmas ar mazuļu pieskatīšanu aizvien pastāv.

Pētot statistikas datus, redzams, ka Rīgas pilsētā savu dzīves vietu deklarējuši vairāk nekā 53 tūkstoši bērnu, no kuriem Rīgas pirmsskolas izglītības iestādi apmeklē aptuveni 26 tūkstoši.

Kamēr Rīgā daži taisa politiku, bērni aug, viņi jāpieskata šodien (!) un arī mammām jāatgriežas darbā. Diemžēl nereti jaunās māmiņas spiestas palikt mājās, jo visa alga tiek samaksāta auklei, un strādāt vairs nav izdevīgi. No vienas puses, protams, apsveicami, ka mamma var ilgāku laiku pavadīt kopā ar savu bērniņu, tomēr no otras puses skaudrā realitāte ir tāda, ka, ilgstoši dzīvojot mājās, mammai vairs netiek saglabāta darba vieta un zūd arī darbā gūtās iemaņas. Vienlaikus tas nozīmē labklājības līmeņa samazināšanos ģimenē un arī valstiskā līmenī ir par vienām darbarokām mazāk.

Pētot statistikas datus, redzams, ka Rīgas pilsētā savu dzīves vietu deklarējuši vairāk nekā 53 tūkstoši bērnu, no kuriem Rīgas pirmsskolas izglītības iestādi apmeklē aptuveni 26 tūkstoši, bet privāto bērnudārzu izvēlējušies nedaudz virs trīs tūkstošiem bērnu. Tātad vieta dārziņā ir tikai pusei bērnu. 2012. gadā Rīgā deklarējušies 5554 bērnu, bet 2011gadā 5871. Pieņemot, ka lielākā daļa ir jaundzimušo, tad 2012.un 2011.gadā dzimušie bērniņi dzīvo mājās kopā ar savām māmiņām, tomēr starpība starp kopējo bērnu skaitu un bērnudārzus apmeklējošo bērnu skaitu aizvien ir milzīga, tie ir vairāki tūkstoši. Rodas vairāki jautājumi – kā tiek pieskatīti šie bērni un vai Rīgas pašvaldība ir izdarījusi visu, lai atbalstītu jaunās ģimenes?

Alternatīva – auklīšu dienests!

Par alternatīvajiem bērnu pieskatīšanas veidiem runāts jau sen, tomēr Rīga šī piedāvājuma sagatavošanā nav bijusi pietiekami aktīva. Ticamākais, ka tas noticis politisku iemeslu dēļ. Publiskajā telpā vairākkārt izskanējusi informācija, ka Rīga nevar izveidot aukļu dienestu, jo neesot nepieciešamās normatīvās bāzes, bet Rīgā dzīvojošie vecāki sagaida pašvaldības atbalstu un reālu piedāvājumu palīdzēt ŠODIEN.

Šī varētu būt tukša runāšana, ja vien Latvijā nebūtu reāli piemēri. Jau divās pilsētās, Liepājā un Ķekavā, veiksmīgi izveidoti auklīšu dienesti un vecāku atsauksmes ir ļoti labas. Turklāt, ieguvēji ir visi, jo pašvaldībā savu dzīves vietu izvēlas reģistrēt jauni cilvēki, kas palielina pašvaldības ienākumus, papildus sakārtots arī „pelēkais sektors”, jo bērnus vairs nepieskata pa kluso, savukārt bērnu vecāki saņēmuši kvalitatīvu pakalpojumu un finansiālo atbalstu.

Ir mazliet dīvaini, ka Ķekavas pašvaldība varēja izveidot Aukļu dienestu, noformēt to juridiski korekti, bet Rīgas dome gaida nezin kādus „laimes lāčus”, kas atnāks un izslaucīs ciemu viņu vietā.

Izveidot Aukļu dienestu nozīmē apmācīt personas pēc noteiktas pašvaldībā apstiprinātas programmas, reģistrēt šīs personas datu bāzē un piedāvāt iespēju vecākiem saņemt pašvaldības līdzfinansējumu, izvēloties auklīti no minētās pašvaldības datu bāzes. Auklītes

savu darbību reģistrē kā komersanti vai kā juridiskas personas vai nokārto Aukļu patentu. Vecākiem tiek piedāvāta izvēles iespēja izvēlēties sev tīkamāko auklīti. Juridiskās saistības auklīte uzņemas ar vecākiem, tādējādi vecāki ir tie, kas tautas valodā runājot „pasūta mūziku”.

Ir tik daudz gadījumu, kad bērniņa pieskatīšanā nepieciešama tieši auklītes palīdzība. Mēs visi zinām, ka vecāki meklē aukles, kas pieskatīs viņu mazuļus, kaut vai brīdī no bērna 1 līdz 1,6 gadu vecumam, lai vecāki varētu atgriezties darbā, tikai šobrīd netiek saņemts atbalsts no pašvaldības, viss smagums uzvelts vienīgi uz vecāku pleciem.

Ir mazliet dīvaini, ka Ķekavas pašvaldība varēja izveidot Aukļu dienestu, noformēt to juridiski korekti, bet Rīgas dome gaida nezin kādus „laimes lāčus”, kas atnāks un izslaucīs ciemu viņu vietā.

Ja runājam līdzībās, Rīgas pašvaldība ir kā vecs, sarūsējis divritenis, kuram uzlikti spoži dubļu aizsargi, tādējādi cerot, ka netiks nosmērēta velosipēdista (lasīt politiskās vadības) mugura, tomēr pedāļi un zobrati ir salūzuši vai stipri bojāti un ritenis spēj ripot tikai pa vējam un lejā no kalna.

Autore: Ieva Graudiņa-Šutko, kustības „Par atbalstu Rīgas ģimenēm” iniciatore