No seksuālās vardarbības cietušos bērnus telefonakcijā aicina dalīties savās emocijās

Akcijas laikā ikvienam ir iespēja zvanīt uz tālruni 116111 un ziņot par seksuālās vardarbības gadījumiem, saņemt profesionālas psiholoģiskās konsultācijas un atbalstu, kā arī nepieciešamo informāciju. Telefonakcijas mērķis ir palīdzēt bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem atpazīt seksuālo vardarbību, nepieļaut to, kā arī mazināt jau notikušas seksuālās vardarbības sekas.

"Seksuālā vardarbība mūsu sabiedrībā joprojām ir īpaša tabu tēma. Par to bieži vien vairās runāt gan cietušie, gan līdzcilvēki. Bailes, vainas sajūta par notikušo liek noklusēt pāridarījumu, taču "lielais noslēpums" gan upurim, gan viņa līdzcilvēkiem sagādā vēl lielākas ciešanas. Ar šo akciju mēs vēlamies iedrošināt cilvēkus runāt gan par pašu pārdzīvoto, gan ziņot par iespējamiem seksuālās vardarbības gadījumiem," uzsver VBTAI Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Gruze.

Kampaņas laikā ir sagatavoti arī informatīvie materiāli: komikss un informācijas lapa. Tāpat ir izveidota īpaša sadaļa VBTAI interneta vietnē, kurā var iegūt detalizētāku informāciju par seksuālas vardarbības atpazīšanu, pazīmēm, sekām un atbildību: www.bti.gov.lv/lat/uzticibas_talrunis/pretvardarbibas_kampana/.

Arī Labklājības ministrija atgādina, ka uzticības tālrunis 116111 ir bezmaksas tālruņa līnija, zvanot gan no fiksētā, gan mobilā telefona. Uzticības tālruni katru darba dienu var sazvanīt no plkst.8 līdz 23. Sestdienās uzticības tālrunis atbild no plkst.8 līdz 22, savukārt svētdienās - no plkst.10 līdz 22.

Kā atpazīt, vai bērns cieš no seksuālas vardarbības?

Par iespējamu seksuālu vardarbību var liecināt gan uzvedība, gan fiziskā veselība, taču dažiem bērniem, kuri to ir piedzīvojuši var nebūt vērojama neviena no zemāk minētajām pazīmēm.

Pazīmes, kas liecina par iespējamu seksuālu vardarbību: 

- vecumam neatbilstoša interese, uzvedība, kā arī zināšanas par seksualitāti; 

- bērns izspēlē, zīmē seksuāla rakstura ainas;

- intensīva masturbēšana;

- bērns stāsta par kādu savu paziņu, kas cietusi no vardarbības;

- bērns vēlas dzīvot kādā citā ģimenē vai iestādē;

- bēg no mājām;

- izteikti baidās no kāda cilvēka, vietas vai rajona;

- nevēlas vai atsakās izģērbties, piemēram, pie ārsta;

- pēkšņi parādās nauda vai mantas;

- grūtības staigāt vai sēdēt;

- panikas lēkmes;

- sāpes vēderā vai nieze ģenitāliju rajonā;

- zilumi, asiņošana vai citi savainojumi ģenitāliju rajonā;

- seksuāli transmisīvās saslimšanas;

- grūtniecība;

- sāpes urinējot.

Ko var darīt savā labā pats cietušais? 

Neraugoties uz spēcīgi pieaugošajām bailēm, kaunu un vainas izjūtu būtu vērtīgi nenoslēgties sevī, bet mēģināt parūpēties par sevi:

- Piezvanīt kādam, kuram var uzticēties. Ir ļoti būtiski dalīties ar kādu savās sajūtās. Dažreiz ir vieglāk to darīt, ja notikušais ir bijis nejaušs gadījums un varmāka ir svešinieks. Grūtāk ir to darīt, ja tas ir saistīts ar pazīstamu cilvēku. Jebkurā gadījumā, rūpējoties par savu labklājību, ir būtiski runāt par savām izjūtām. Un atceries, ka Tu neesi atbildīgs (-a) par notikušo. Kāds ir bijis vardarbīgs pret tevi, un nav nozīmes, vai šis uzbrucējs ir bijis pazīstams vai nē, ir veikta vardarbība; 

- Zvanīt policijai 110; 

- Doties uz slimnīcu vai izsaukt ātro palīdzību; 

- Būt gatavam (-i) sniegt liecības. Tādēļ neejiet dušā, nenomainiet apģērbu, neuzkopjiet notikuma vietu; 

- Ieteicams izmantot mediķu apskati. Tā ir būtiska, lai izvērtētu gūtos ievainojumus un pasargātos no seksuāli transmisīvām slimībām vai grūtniecības; 

- Ja vēlies ierosināt izmeklēšanu, būtiski, lai Tu tiktu izmeklēts (-a) poliklīnikā vai slimnīcā; 

- Atgādini sev, ka katram ir pilnīgas tiesības dzīvot dzīvi bez varmācības; 

- Iesaisties tādās aktivitātēs, kas iepriecina un stiprina pašpaļāvību; 

- Gādā par sevi, iepriecini sevi, piemēram, lasot kādu labu grāmatu, dodoties pastaigā. Esi labvēlīgs (-a) pret sevi.