Mežs un ģimene - mana labsajūtas formula
Patiesībā labsajūta nav īsti izmērāma. Tas var būt ļoti īslaicīgs mirklis un var ilgt dienas, nedēļas...Tā var mīties ar laimes sajūtu. Un labsajūta var būt paša provocēta, kā arī pēkšņa sindroma raisīta. Kas ir mana labsajūtas formula? Noteikti - ģimene, laba mūzika un mežs, mežs un vēlreiz mežs. Nē, neesmu mežsargs. Man vienkārši patīk būt mežā, raksta Elīza.
FOTO: Marika Eglīte
Daba ir tā, kas ļauj atgūt spēkus un ļauties labsajūtai.
Labi ir tad, ja Tava ģimene ir kopā, visi veseli un priecīgi. Trīs stundu ilga vārdu minēšanas spēle sestdienas vakarā - tā ir labsajūta, ka neesi viens, ka Tev ir sabiedrotie, labi pavadīts laiks, jo ikdienas steigā katrs vairāk ir aizņemts ar sevi. Kopīgs izbrauciens dabā, kad iepriekšējā vakarā notiek lielā "pēršanās", ko ņemt, ko neņemt. Visiem satraukums... Kad esi jau auto un traucies ārpus pislētas, sajūtas ir neaprakstāmas - brīvība, bezrūpība un domas tinas vien ap to, ko aplūkot, kur uzcelt telti, kā sakurt ugunskuru un baudīt tajā izceptus kartupelīšus. Kad satumst, ieklausīties putnu, mazo dzīvnieciņu skaņās un nedaudz baidīties, vai neatnāks kāds nelūgts viesis.
Lasītākais
Daba viennozīmīgi ir tā, kas ļauj atgūt spēkus un ļauties labsajūtai. Lai gan patiesībā ir vienalga - atrasties saulēktā vai saulrietā pie jūras, ziedošā pļavā vai kur citur, tomēr mežs ir mūsu ģimenes stihija.
Es varu stundām ilgi lasīt mellenes un domāt savas lielās domas. Draudzenēm ar mani nav interesanti doties ogot, jo mežā man nepatīk sarunas.
Mežs valdzina visos gadalaikos. Tiesa, pavasarī un ziemā tajā nākas pabūt reti, bet vasara un rudens ir laiks, kad mani tajā var sastapt ļoti bieži. Ja nebūtu cita daramā un dzīvotu tam netālu, laikam no meža mani nevarētu izvilināt. Es varu stundām ilgi lasīt mellenes un domāt savas lielās domas. Draudzenēm ar mani nav interesanti doties ogot, jo mežā man nepatīk sarunas. Tur gribas klusumu, lai gan mežs mēdz būt arī visai skaļs - koku šalkas vējā, putnu bļaustīšanās. Visvairāk man nepatīk, kad sadzirdu cilvēku balstis un svešu suņu rejas, tad gan mana labsajūta ir cietusi, tādēļ mēģinu doties uz mežu, kur cilvēku pēdas reti manāmas.
...un nedaudz baidīties, vai neatnāks kāds nelūgts viesis...
Rudenī mežs sniedz papildu valdzinājumu ar krāsu, sēņu bagātību. Kad tieku mežā sēņot, varu nostaigāt maratona cienīgu attālumu, nejūtot nekādu fizisku ietekmi. Pilsētā gan ātri piekūstu, bet mežs man sniedz tādu labsajūtu, ka burtiski lidoju - no smaržām, mežam rakstūrīgās "mūzikas", miera un domu lidojuma. Tur neviens nevar iejaukties manās idejās, sapņos. Vienmēr esmu bēdīga, kad sāk tumst un jādodas mājās.
Vēl labsajūtu sniedz laba mūzika. Kad ir pavisam bēdīgs prāts, kad ir dusmas, kad ir prieks - jebkādos dzīves mirkļos mūzika var sniegt baudījumu un labsajūtu, ja vien pareizi piemeklēta. Ja gribas sevi pažēlot, mūzika ir liegāka, ja gribas sevi uzlādēt - tā ir skaļa, ritmiska. Tā nekad nepieviļ.
Un noteikti labsajūtu gūstu, kad iegūstu kaut ko ilgi kārotu - kad satiec savējos pēc ilgākas prombūtnes, kad sagaidi pirmās meža zemenes un ieelpo pirmo maijpuķīšu smaržu. Tas ir viens mirklis un paliek tik labi...
