Vecāku pieredze: strādājam ārzemēs, bērns Latvijā ar omi

Sākumā plānojām palikt tik ilgi, līdz nomaksāsim hipotekāro kredītu. Kredīts drīz būs nomaksāts, bet nu gribam māju pārbūvēt, un tas nozīmē, ka šeit vajadzēs uzturēties vēl kādu laiciņu. Vienu gan mūsu ģimene zina skaidri — uz dzīvi Norvēģijā nepaliksim.
Kad abi ar vīru sākām strādāt Norvēģijā, mūsu dēlam bija trīs gadi, un viņš palika mājās Latvijā ar omīti. Tas bija ļoti smags posms, tāpēc nolēmām, ka jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai Deivids varētu būt pie mums. To panākt nebija viegli. Katru reizi, kad devāmies prom no Latvijas, es sev solīju, ka šī ir pēdējā reize, kad aizceļojam bez Deivida.

Dēls paliek Latvijā
Ar Deividu vienmēr esam spējuši vienoties, ka mamma ar tēti uz laiku aizbrauks. Atceros, kā pirmajā reizē skaidroju viņam, ka mammai un tētim jābrauc nedaudz pastrādāt un ka tikmēr viņš paliks pie omītes. Manuprāt, diez vai viņš pirmajā reizē saprata, ko tas nozīmē — viņa tuvākie cilvēki pazudīs ilgāk par vienu dienu. Taču jau nākamajā reizē, kad devāmies prom, Deivids saprata, ka mēs atkal aizbraucam, un viņa vaigs jau bija bēdīgs... Bet drīz radās iespēja uz diviem mēnešiem paņemt līdzi arī Deividu! Tomēr tad bija jāmaina darbs un — Deivids atkal jāatstāj Latvijā. Tomēr šoreiz mana sirds bija vēl mierīgāka — dēls zināja, kur mēs esam un ko darām.

Kad abi ar vīru sākām strādāt Norvēģijā, mūsu dēlam bija trīs gadi, un viņš palika mājās Latvijā ar omīti. Tas bija ļoti smags posms.

Kamēr ārzemēs biju bez bērna, visu laiku bija tā, it kā es sev meklētu kādu mierinājumu. Centos domāt, ka Deividam mājās ir labi un ka omīte mierinās viņu ar pareizajiem vārdiem, un viņš sapratīs. Taču viņš ir mazs bērns, un viņam nekas tāds vēl nav jāsaprot... Mazliet baida tas, ka šo dzīves apstākļu dēļ mūsu dēlam ātrāk nākas pieaugt, ātrāk jāsaprot tādas lietas, kas viņa gadiņos vēl nebūtu jāsaprot. Vienudien man zvanīja mamma, prasot, ko tam bērnam pilnu galvu piestāstījuši. Es nesaprašanā. Izrādās — mūsu Deivids diezgan sīki un smalki pratis izskaidrot omītes draudzenei, kāpēc mamma un tētis ir Norvēģijā. Proti, mums nopirkta māja un tagad jāatmaksā bankai kredīts...

Uz skolu — Norvēģijā
Kad Deividam palika četri gadi, viņš beidzot sāka bērnudārznieka gaitas. Tas man bija jauns mierinājums, protams, tikai uz laiku. Jo man taču pašai gribējās savu bērnu vest rītos uz dārziņu un vakarā iet pakaļ. Kad sazvanījāmies, dzirdēju tikai jaukus vārdus — man iet labi, dārziņā patīk, man ir jauni draugi. Arī tas nedaudz mierināja.
Pēc laiciņa atkal Deividu varējām paņemt līdzi. Taču šeit vietā paskaidrot — Norvēģijā mēs dzīvojam un strādājam uz nelielas salas. Bērnu šeit nav daudz, ir skola, bet nav bērnudārza. Kopā ar mūsu norvēģu draugiem nolēmām, ka bērnudārzs IR vajadzīgs, tāpēc rakstījām vēstules pašvaldībai. Uzskaitījām, cik ir mazo bērnu, un lūdzām atvērt bērnudārzu. Varētu pat teikt, ka cīnījāmies ar pašvaldību. Sazinājāmies ar presi. Taču atbilde bija negatīva, un Deivids atkal devās uz Latviju. Sekoja pāris smagi mēneši, līdz Deivids sasniedza skolas vecumu. Puikam bija pieci gadi, kad viņš sāka mācīties pirmajā klasē Norvēģijā. Un nu mēs visi trīs tiešām esam kopā! Nē, mēs neskumstam, ka norvēģiski lasīt dēls iemācīsies ātrāk nekā latviski, jo galvenais taču ir, ka visa ģimene esam kopā.

Iesūtīja: Liene Tolka, Deivida māmiņa