Bērnu agrāk lieku gulēt, lai pa māju nestaigā izsalcis. Tā ir mūsu valsts - skarbs dzīves stāsts

"Pēdējo dienu notikumi kā manā ģimenē, tā Latvijā mani ir pavisam sagrāvuši. Esmu bezizejas situācijā, taču sociālais dienests vienalga atsaka palīdzību. Kādēļ tad veicina dzimstību Latvijā?

Esam rīdzinieku ģimene. Mūsu ģimenē ir divi brīnišķīgi bērniņi. Kad pieteicās pirmais bērniņš, bijām laimīgākie uz pasaules. Pirmais bērniņš piedzima, viss gāja savu gaitu. Vīriņam darbiņš bija. Arī man bija darbiņš. Un ir vēl jo projām. Dzīvojām laimīgi un pārticīgi. Esot laimīga ģimene, vēlējāmies otru mazuli.

Es visu laiku esmu gribējusi vairākus bērniņus, bet nav pārliecības, ka spēsim nodrošināt mūsu ģimeni ar visu nepieciešamo. Pieteicās otrs mazulis un tad sākās melnā strīpa. Vīriņam darba vieta bankrotēja. Palika bez darba. Paralēli esot bezdarbniekam, vīriņš ņēma gadījuma darbus - tās saucamās haltūras. Neko daudz nenopelnīja, taču vilkām. Bieži vien staigājot ar lielo punci, biju izsalkusi un noraizējusies.

Man jau otro dienu ir kauns atbildēt bērnam, ka vakariņās būs pliki griķi.

Par dzīvokli īri nebija ko samaksāt un parāds sāka augt. Manas paziņas sūtīja mani uz sociālo dienastu, taču es nespēju aiziet uz turieni. Man bija kauns. Pie manis nāca draudzenes, māsas katru dienu nesa man ēdienu, lai es nepaliktu neēdusi.

Piedzima otrs bērniņš. Neilgi pēc piedzimšanas, vīriņam izdevās atrast apmaksātu darbu, kur viņam solīja lielās algas. No sākuma algas bija tādas, kā solīja. Tad konkrētā firma sāka ņemt valsts objektus. Kā zināms, ar valsts objektiem vienmēr ir bijušas problēmas. Sākās termiņu kavējumi, naudas kavējumi. Citreiz aldziņa bija reizi mēnesī, citreiz reizi divos vai pat trīs mēnešos. Citreiz nebija vispār objektu. Vīriņš strādā celtniecībā un tur ne vienmēr viss iet tik raiti.

Pati vairs neēdu vispār. Katru dienu galva griežas no izsalkuma.

Šīs darba lietas tā vilkās ilgi. Bija dienas, kad nebija bērniem ko iedot vakariņās, bet bija cilvēki, kuri mums aizdod naudiņu. Saņēmāmies un ar lielu kaunu devāmies uz sociālo dienastu lūgt palīdzību. Aiznesām visus papīrus, kvītis, rēķinus, cerējām, ka saņemsim kaut kādu palīdzību. Taču... Aprēķinot visus mūsu ienākumus, sociālā darbiniece atbildēja, ka mums ir par lielu ienākumi. Mums ir 30 eiro vairāk par minimumu. Dēļ 30 eiro mums piešķīra tikai 57 eiro malkas naudu uz 2 krāsnīm. Valsts mīļā, tas taču ir apsmiekls. Piešķīra vēl maznodrošināto statusu, kas neko nedod.

Vīram darba lietās nekā labāka nav. Tad ir objekti, tad nav. Kad aldziņa tiek izmaksāta, tiek atdota visa pa mēnesi aizņemtā nauda, daļa par īri dzīvoklim, lētie pamperi, lētie cīsiņi un pāris kilogrami kartupeļu. Nedēļu ar pārtikas naudu varam izturēt un sākas viss no gala. Pat mēs, abi vecāki, nestaigājam zelta ķēdēs, velkam pagājušā gada apģērbu.

Tagad pēdējo nedēļu es mazāko bērnu lieku biežāk gulēt, lai viņš nestaigātu pa māju izsalcis. Mazais guļ, es raudādama sēžu pie viņa gultiņas un sev uzdodu jautājumu:"Ko es tev došu ēst,kad pamodīsies? Ko tu ēdīsi vakariņās, dēliņ?" Lielākais bērns vakarā nāks no bērnudārza un prasīs: "Mammīt, ko tu man vakariņās uztaisīji?"

Man jau otro dienu ir kauns atbildēt bērnam, ka vakariņās būs pliki griķi. Ejot gulēt, raudu domādama, ko no kā es vēl varu aizņemties? Kam vēl es varu pazvanīt? Kauns paliek jau no pašas ģimenes. Taču man citas izejas nav. Pati es neēdu vispār. 3 nedēļu laikā es pati esmu nokritusies svarā no 57 kg uz 53 kg. Katru dienu galva griežas no izsalkuma.

Vīrs strādā par minimālo algu ar visiem nodokļiem. Pēc nodokļiem alga sanāk 230 eiro. Viņš strādā fizisku darbu un nedrīkst neēst. Arī viņamir jāēd. Vakarā nāk izsalcis mājās. Kroni visam pielika mana histērija. Vīrs no pēdējo dienu pārdzīvojumiem mazliet iedzēra, kas mani sadusmoja. Pateicu viņam visu, ka man ir noriebusies šī trūcīgā

situācija, aizņemšanās, badošanās. No manas histērijas cieta viss,kasman bija pa rokai. Dators, trauki, telefons...

Brokastīs, pusdienās, vakariņās man bērni ēd auzu putru. Tas nav ēdiens.

 

Bērni to visu dzirdēja un redzēja. To visu man pastiprināja tas, ka to visu redz mani neēdušie bērni. Līdz pienāca situācija, ka attapos stāvot pie tukša ledusskapja, tukša virtuves plauktiņa un ieskatoties bērna skapītī, ieraudzīju, ka tur ir palikušas 3 autiņbiksītes. Taču mans bērnu pabalsts kontā ienāks tikai pēc 3 nedēļām. Vīriņam aldziņa kavējas jau trešo nedēļu.

Sākas panika. Asaras, bailes, histērija. Tas vilkās jau nedēļu.Priekš bērna viena paciņa griķu vai daži kartupeļi atradās. Bet tas arī viss. Autiņbiksītes taupījām tikai uz nakti vai ārā iešanu. Brokastīs, pusdienās, vakariņās man bērni ēd auzu putru. Tas nav ēdiens.

Katra diena sākas ar pārdzīvojumiem par dienas turpinājumu. Atkal domāt, kur aizņemties, par ko samaksāt, kad beidzot vīram samaksās algu. Ar bērnu pabalstiem mēs izdzīvot nevaram. Dzīvoklim parāda procenti aug, nomaksāt tik ātri nespējam.

Draudzene man ieteica  ar maznodrošināto lapu aizbraukt uz ziedot.lv māju. Vismaz viens stariņš man paspīdēja, jo zinu, ka tur palīdzību neatteiks. Atkal jāaizņemas. Aizņēmos priekš e-talona. Braucam kopā ar draudzeni uz centru. Tiekam līdz norādītajai vietai, mums paveras bēdīgs skats. Vasarā darba laiks ir no 9-14 . Mēs no mājām izgājām pāri trijiem pēcpusdienā.

Man iekšā viss vārījās. Biju gatava centra vidū stāvēt un kliegt. Izkliegt savas problēmas, savu sāpi. Kādēļ man ir jābrauc, jādiedelē pārtika? Kur atkal aizņemties, ko atkal bērnam iedot ēst ? Bet es esmu bērna kopšanas atvaļinājumā.

Sēž "Craysler" džipā un smaida. Es nodomāju: "Man ir jābrauc diedelēt ēst priekš bērniem, bet šai mammītei ir viss."

Bet ar tiem 171 eirp un bērnu naudām nepietiek. Tas ir neiespējami. Melno punktu pielika dienai dzīvokļa saimnieces ierašanās pie mums. Iedeva mums brīdinājumu, lai trīs mēnešu laikā samaksājam īri, kura summa pārsniedz 1300 eiro parādu, vai atstājam telpas. Nu nav tās naudas tik daudz. Man ir divi bērni, pašiem arī kaut kā jādzīvo, neskaitot apģērbu un saimniecības preces. Diena bija pilnīgi izbojāta. Vīrs apņēmās strādāt pa

vakariem, brīvdienām. Meklēs gadījuma darbus, bet bez dzīves vietas palikt mēs nevaram.

Mums ir divi mazi bērni. Tas ir ārprāts!

Nākamajā dienā mēģināju vēlreiz braukt uz ziedot.lv māju. Šoreiz braucu pa zaķi. Izdevās. Sēžot autobusā, klusiņām iekšēji raudāju. Man trīcēja rokas, sitās sirds...

Skatoties pa logu, man blakus mašīnā brauc mammīte un bērniņš. Mammīte bija manā vecumā - 28 gadi. Sēž "Craysler" džipā un smaida. Es nodomāju: "Man ir jābrauc diedelēt ēst priekš bērniem, bet šai mammītei ir viss."

Es neskaudu. Es biju priecīga par to bērniņu, ka viņam netrūkst nekā. Ka viņam nav 3 reizes dienā jāēd auzu putra.

Es nespēju iedot gadu vecam mazulim Roltona zupiņas vai lētos sojas cīsiņus.

 

Iegāju ziedot.lv mājā, izstāstīju situāciju. Protams, ka viņi man neatteica. Draudzene, kura mani aizveda uz turieni, prakstiski uzturēja manu ģimeni. Līdz vīra algai. Atdodam naudu, ko viņa bija mums iztērējusi un pēc nedēļas-divām atkal viss no sākuma.

Viss ir izmēģināts.  Esam bijuši uz sociālo dienastu, lūguši palīdzību,saņēmām tikai maznodrošināto statusu. Bet ar to lapeli neko nevar izdarīt. Esam apzvanījuši palīdzības punktus, kur tiek atteikts. Viss iespējamais ir salikts lombardā...  Es nespēju pirkt lētu pārtiku. Es nespēju iedot gadu vecam mazulim Roltona zupiņas vai lētos

sojas cīsiņus. Visvairāk sirds man sāp par bērniem. Es varu arī neēst. Kur vēl meklēt

palīdzību?"