Dzērājšofera dēļ kāju zaudējusī daugavpiliete Līna ar kruķiem spērusi pirmos soļus

Dienu pirms Līgo svētkiem talantīgajai meitenei un daudzsološajai sportistei 17 gadus vecajai Līnai virsū uztriecās dzērājšoferis. Meitenei tika lauztas abas kājas, no kurām vienu nācās amputēt. Līnai izmainījās visa dzīve. Meitenes māte stāsta, ka Līna pašlaik iziet rehabilitācijas kursus un jau ar kruķiem spērusi pirmos soļus.

Publicitātes foto.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Publicitātes foto.

Jau iepriekš ziņots, ka 22. jūnijā Līna ceļa malā mašīnas bagāžniekā meklēja savas mantas, kad alkohola reibumā esošs šoferis ar apmēram 80 km/h ātrumu ietriecās viņas mašīnā, pamatīgi traumējot meitenes kājas. Neskatoties uz mediķu centieniem gan Daugavpilī, gan Rīgā, Līnas dzīvības glābšanai bija nepieciešams amputēt labo kāju. Meitenei nācās atmest sapņus par futbolu un mācībām Robežsardzes koledžā. Līnai līdzi juta ne tikai daugavpilieši, bet visā Latvijā. Meitenes atlabšanai tika ziedota nauda, gan arī rīkoti labdarības sporta pasākumi. 

 

„Ar Līnu ejam uz kino, teātri, sporta pasākumiem” 
Līna no Gaiļezera slimnīcas tika izrakstīta jau vasaras beigās un tagad viņa iziet rehabilitāciju. Meitenes māte Ludmila Kasjauns.lv pastāstīja: „Tikko sākam celties, Līna ar kruķiem jau spērusi pirmos soļus. Kājai protēze gan vēl nav. Paldies Dievam, viss pamazām nokārtojas. Pašlaik risinām sarunas, lai varētu izgatavot piemērotu, modernu protēzi Vācijā, Igaunijā vai Krievijā, jo Latvijā tik kvalitatīvu protēzi, kāda vajadzīga jaunai meitenei, izgatavot nevar. Negribam likt Latvijā izgatavotu protēzi. Decembrī dosimies uz konsultāciju, un tad arī noskaidrosies, cik tāda maksā. Pašlaik ziedojumos savākti 60 000 eiro un tā ir neaizskaramā rezerve tieši šim mērķim. Jāteic, ka valsts sedz ārstēšanās pasākumus, bet ir nepieciešami arī papildus līdzekļi. Piemēram, kaut vai tai pašai protēzei, jo gribam citu, ne Latvijā izgatavotu protēzi. 

Jāteic, ka Latvija ir ļoti laba, sirsnīga zeme. Mums ziedoja ļoti, ļoti daudz cilvēku, un ne tikai no Latvijas, bet arī Īrijas. Latvijā ir ļoti daudz labu cilvēku, gribu pateikt viņiem visiem milzīgu paldies! 

Pie Līnas mājās nāk skolotāji, viņa pašlaik mācās vidusskolas 12. klasē. Visi mums palīdz, ejam uz kino, teātri, sporta pasākumiem.” 

 

„Nemitīgi eju uz baznīcu” 
Pagaidām Līnai līdz protēzes izgatavošanai vēl ir labs laiks jāgaida, bet viņa ir pārliecināta, ka tā viņai tiks izgatavota un tā uzlabos viņas dzīves kvalitāti. Kad Līna beidzot tiks pie protēzes un viņa pie tās pieradīs, meitene sola nofotografēties pilnā augumā un foto parādīt visiem labajiem cilvēkiem, kuri viņu atbalstījuši grūtajā brīdī. 
Protams, visvairāk meitas labā uzupurējusies viņas māte Ludmila, kura pašlaik ne minūti neatkāpjas no meitas. Lai varētu būt pie meitas, viņa aizgājusi no darba. „Es nemitīgi eju uz baznīcu un lūdzos par savu meitu, par visiem, kuri mums palīdz. Un lūdzu Dievu, lai nevienam un nekad nenāktos pārdzīvot to, ar ko saskārāmies mēs,” teic Ludmila. 

 

Reklāma
Reklāma

Dzērājšoferis savu vainu atzinis. Tiesa jaunvārī 
Jāteic, ka dzērājšoferis, kura dēļ Līna zaudēja kāju, tagad izjūt vainas apziņu. Viņš atzinis savu vainu, un bieži zvana meitenes mātei un lūdz piedošanu. Viņš esot „parasts puisis”, zina teikt cietušās meitenes māte. Līdz šim vaininieks cietušajai ģimenei arī labprātīgi samaksājis sāpju naudu – vairāk nekā 2000 eiro. 

Nākamā gada janvārī paredzēta tiesas sēde, kurā dzērājšoferi tiesās pēc Krimināllikuma 260. panta, kas paredz brīvības atņemšana no trim līdz 15 gadiem ar vai bez mantas konfiskācijas. Paredzams, ka Līnas ģimene pret dzērājšoferi izvirzīs arī materiālas pretenzijas – pieprasīs gan ārstēšanās izdevumus, gan morālo kompensāciju. 

Līnas māte par to, kāds sods pienākas viņas meitas sakropļotājam teikusi: „Tas ir ļoti grūts jautājums. Es par to ļoti daudz domāju. No vienas puses, sodu viņš ir pelnījis. Bet no otras puses, kāds labums, ja viņš uz valsts rēķina sēdēs cietumā? Ne savu ģimeni spēs apgādāt, ne mums palīdzēt. Labāk būtu, ja būtu likums, kas viņam liek visu dzīvi strādāt mūsu labā…”   

 

Teksts: Elmārs Barkāns

Avots: www.kasjauns.lv