Drūmi. Latvijā nabadzības risku pieaugums daudzbērnu ģimenēm ir četrreiz lielāks nekā Skandināvijā

Salīdzinājumam – Igaunijai ar dažādu finanšu atbalsta instrumentu kopumu ir būtiski izdevies šos riskus mazināt un stabilizēt demogrāfisko situāciju. Piemēram, ģimenes pabalsti ir trīs līdz četras reizes augstāki nekā Latvijā, savukārt zemo algu saņēmējiem un nestrādājošiem vecākiem ir daudz augstāki vecāku pabalsti, kā arī papildu bērnu kopšanas pabalsts, bezmaksas pusdienas visu klašu skolēniem, plaša pirmā mājokļa atbalsta politika, utt.
 

Latvijā viens no netaisnīgajiem nabadzības riskiem slēpjas tieši mūs pensiju sistēmā, proti, sievietes ar bērniem vienmēr saņems mazāku pensiju, nekā sievietes, kuras strādā līdzvērtīgu darbu vienlīdz ilgu laiku un nopelna līdzīgu algu, norāda Mežs.
 

Var teikt, ka sievietes, kuras devušas nākotnes pensiju sistēmai vissvarīgāko - vairākus nākotnes nodokļu maksātājus, pašas no šīs sistēmas saņems mazāk

Taču tieši šo sieviešu bērnu darbs nākotnē un viņu veiktās iemaksas veidos nākotnes pensiju nodrošinājumu. „Var teikt, ka sievietes, kuras devušas nākotnes pensiju sistēmai vissvarīgāko - vairākus nākotnes nodokļu maksātājus, pašas no šīs sistēmas saņems mazāk,” uzskata Mežs.

Mežs atzīst, ka zinot to, cik bieži darba devēji Latvijā labprātāk izvēlas algot cilvēkus bez bērniem, Nacionālās apvienības pārstāvja Imanta Parādnieka piedāvātā „solidaritātes nodeva” jeb tautā dēvētā “bezbērnu nodeva” ir taisnīgs, tomēr nepietiekams solis problēmas risinājumam.
 

Proti, iecerētā nodeva tikai pavisam nedaudz samazina nodokļu maksājumus, kas jāmaksā darba devējiem, kuri nodarbina vecākus ar bērniem. Papildus ir nepieciešami vēl citi risinājumi, piemēram, palielinātas valsts iemaksas šodienas jauno māmiņu pensiju kapitālā. Efektīvs risinājums varētu būt īpaša pensiju kapitāla indeksēšana, piemēram, par katru bērnu palielinot to par 5-10%, uzskata demogrāfs.
 

Tiesa, tas līdz galam nerisina pensiju problēmu sievietēm, kurām bērni jau ir piedzimuši, un nekādi neiespaido sievietes, kuras jau šobrīd saņem mazākas pensijas, tam būs nepieciešami papildus risinājumi.
 

Lai pensiju sistēma būtu ilgtspējīga, strādājošo skaitam ir jābūt vismaz divas reizes lielākam, nekā pensionāru skaits. Pretējā gadījumā vai nu pensijas ir ļoti zemas, vai arī nodokļi ir pārāk augsti. Strādājošo un pensionāru skaita attiecības uzlabosies tikai tad, kad Latvijā ilgstoši dzimstība pārsniegs mirstību.
 

Pēc Meža vērtējuma, šobrīd pensiju sistēmas situācija vēl ir relatīvi labvēlīga, jo darba tirgū ienāk astoņdesmito gadu un deviņdesmito gadu sākumā dzimušie jaunieši. Taču spriedze pensiju sistēmā pieaugs, kad darba tirgū ienāks deviņdesmito gadu vidū un beigās dzimušie, kuru ir divas reizes mazāk.
 

Normālai paaudžu nomaiņai ik gadus ir jāpiedzimst 1,5 līdz 1,6% no iedzīvotāju skaita, tādēļ ir būtiski mazināt netaisnīgo nabadzības slogu, ko vecākiem ar vairākiem bērniem uzkrauj Latvijas nodokļu sistēma un vāja ģimeņu atbalsta politika, uzskata demogrāfs. Pašlaik Latvijā dzimst tikai 1,0-1,1% no iedzīvotāju skaita, tamdēļ ir nepieciešama valsts politikas uzlabojumu turpināšana, līdzīgi, kā to dara Igaunijas jaunā valdība.
 

Mežs atgādina, ka februāra sākumā Parādnieks nāca klajā ar vairākiem priekšlikumiem, lai darbaspēka nodokļu un atvieglojumu sistēma būtu taisnīgāka, objektīvāka un tā būtu saistīta ar valsts ekonomisko izaugsmi.
 

Parādnieks rosināja mazināt darba devēja iemaksu likmi par 0,59% tām personām, kurām ir bērni. Savukārt personām, kurām bērnu nav un nav bijis, samazinājums būtu 0,09%, jo 0,5% tiktu novirzīti kā solidaritātes likme jeb tā dēvētā bezbērnu nodeva. Vidējai algai tie būtu ap 3,83 eiro mēnesī. Šo iemaksu reāli veic darba devējs, tādēļ iedzīvotāji ietekmi uz finansēm neizjustu, taču ilgtermiņā tas dotu iespēju padarīt pensiju sistēmu taisnīgāku, kaut vai pret māmiņām ar bērniem, kuru pensijas pašreiz ir vidēji par 10% mazākas nekā tām sievietēm, kuras izvēlējušās karjeru.
 

Tāpat politiķis piedāvā diferencēt neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādājamajiem, balstoties uz minimālo ienākumu līmeni un vidējo atalgojumu valstī. Tādējādi nodokļu atvieglojumi būtu samērojami ar reālo valsts ekonomisko situāciju, nevis „budžeta iespējām” un „politisko” gribu. Nodokļu politika būtu precīzāk mērķēta un atbalstītu nabadzības riskam vairāk pakļautās iedzīvotāju grupas.