"Jums vajadzētu braukt atpakaļ uz Latviju. Jums šeit nekas nepienākas": Grūtniecības un dzemdību pieredze Igaunijā no iebraucējas skatpunkta
Latvijas medijos nesen par Igauniju vēstīts kā par grūtniecēm un jaunajām māmiņām krietni draudzīgāku valsti nekā Latvija. Arī statistikas dati teic – Igaunijā ir mazāks mirušo jaundzimušo skaits, turklāt pēdējo gadu laikā dzemdībās dzīvību nav zaudējusi neviena sieviete. “Latvijas Televīzijas” maijā intervētā Sociālo lietu ministrija apgalvoja, ka kaimiņvalsts atbalsts jaunajām ģimenēm esot visaugstākājā līmenī. Gluži tāpat kā bērnu aprūpe. Man kā iebraucējai gan radies savs, individuāls priekšstats. Vēlos ieskicēt savu pirms pusgada gūto grūtnieces un jaunās māmiņas pieredzi Igaunijā.
Nedienas ar “Eiropas Savienības zilo karti”
Kaimiņvalstī ierados jau krietnā grūtniecībā. Biju diezgan
nobažījusies, ka uz vizīti pie nelielās pilsētiņas vietējā
ginekologa man nāksies gaidīt rindā, tāpēc pēc pāris dienām devos
pieteikt apmeklējumu. Reģistratūrā paskaidroja, ka ginekoloģe varot
pieņemt kaut tūlīt. Vien jāuzrāda Igaunijas sociālās apdrošināšanas
numurs, bez kura vietējā ārstniecības iestādē man medicīnas aprūpe
nebūšot pieejama. “Es nezinu, kā ir, piemēram, Tallinā, bet šeit
Jūs bez sociālās apdrošināšanas ārsti nepieņems,” sieviete
reģistratūrā man centās iegalvot.
Divu nedēļu laikā pie personas koda man tomēr izdevās tikt.
Līgavainis mani it kā deklarēja pārsimt kilometru attālajā viņa
dzimtajā pilsētā. Līdz nepieciešamajai ārsta apskatei bija
palikušas vien pāris dienas. Steidzos atkal uz poliklīniku...
“Slimokases datubāzē Jūsu nav,” pēc tam, kad biju nosaukusi savu
Igaunijas personas kodu, man paziņoja sieviete reģistratūrā.
Nopētījusi manu lielo vēderu, viņa tomēr iegāja ginekoloģes
kabinetā, lai noskaidrotu, kā rīkoties tālāk. Vēlāk viņa manus
datus sistēmā var ievadīja manuāli, savukārt par vizīti nācās
maksāt.
Kabinetā saziņa notika krieviski. Atmosfēra bija nokaitēta.
Pensijas vecuma ārste sirmiem matiem vairrākkārt pārjautāja, kāpēc
es vispār esmu šurp atnākusi un vai man ir kādas konkrētas
sūdzības. Mātes pasi viņa aizmeta otrpus galdam sēdošajai medmāsai,
uzbudināti piebilstot, ka no tur rakstītā pilnīgi neko nesaprotot
un vispār tagad nezinot, ko ar mani lai iesāk. Izmērījusi vēdera
garumu un apkārtmēru un paklausījusies sirdstonīšus, ginekoloģe
tomēr izlēma, ka izsniegs man rakstisku grūtniecības apliecinājumu,
ar kuru man jādodas uz Igaunijas slimokasi un jāstājas grūtniecības
uzskaitē – lai viņa varētu manu grūtniecību uzraudzīt.
Uz Slimokases filiāli es aizbraucu jau nākamajā dienā. Taču izrādījās, ka man nudien ir piešķirts vien personas kodas, bet reģistrācija dzīvesvietā, nav notikusi. Tātad – uzskaitē stāties es nevarēju. Saziņa noritēja krieviski. Uz jautājumu, kā man rīkoties tālāk, un, vai nepieciešamo aprūpi bez maksas varu saņemt arī ar “Eiropas Savienības zilo karti”, no sievietes Slimokasē saņēmu nicīgu repliku: “Jums vajadzētu braukt atpakaļ uz Latviju. Jums šeit nekas nepienākas.”
Nākamajā reizē uz poliklīniku devos ar “Eiropas Savienības zilo
karti” makā. Lai gan reģistratūrā sieviete sacīja, ka neko par šī
dokumenta pielietojamību poliklīnikā neesot dzirdējusi, es
nepadevos, biju uzstājīga, un pēc piecpadsmit minūtēm viņa jau
kārtoja visas nepieciešamās formalitātes, lai es varētu saņemt
pilnvērtīgu grūtnieču aprūpi. Kabinetā neiztrūka jautājums: “kāpēc
esi atnākusi?”, kā arī histēriska vārdu apmaiņas ar medmāsu.
Ginekoloģe mani beigās tomēr nosūtīja uz nepieciešamajām analīzēm
un ultraskaņas izmeklējumu. Ne par vienu no apskatēm man vairs
nebija jāmaksā. Neatrisināts palika vien jautājums: kāpēc Igaunijā
pret mani kā grūtnieci no Latvijas izturas tik rezervēti? Pat
noraidoši?
Klusums pie reģistratūras lodziņa
Toties dzemdības bija brīnišķīgas. Tallinas Centrālajā slimnīcā
“Eiropas Savienības zilā karte” nevienu nemulsināja un
nepārsteidza. Atlika vien aizpildīt speciālu anketu, norādot kartes
numuru un ziņas par sevi, un par dzemdībām un uzturēšanos
ārstniecības iestādē man nebija jāmaksā. Dzemdību nodaļā un
pēcdzemdību palātā kā es, tā arī mazulis bijām nodrošināti ar visām
nepieciešamajām higiēnas precēm.
Dzemdību zālē nekautrēdamās varēju uzvesties saskaņā ar tābrīža sajūtām, ko iedrošināja slimnīcā valdošā atmosfēra. Kā vecmātes, tā arī ginekoloģes izturējās ārkārtīgi saudzīgi un iejūtīgi. Pat tad, kad es kaila rāpoju pa grīdu, skaļi kliedzu, un turklāt aiz manis bija nemitīgi jāsakopj, tiku uzrunāta un pret mani izturējās ārkārtīgi laipni. Procesu uzraudzīja divas vecmātes, kuras mazuļa pasaulē laišanai piemeklēja mums abiem draudzīgāko pozu. Pēc nepilnām trim stundām man piedzima pilnīgi vesels mazulis.
Nonākusi pēcdzemdību palātā tik silti un mīļi aprūpēta vairs gan
nesajutos. Palātu pārpildītības dēļ te valdīja satraukums, tomēr
nepameta arī sajūta, ka ar mani komunikācija norit citādāk nekā ar
igaunietēm. Ar īstu skaudību vēroju, kā vietējām jaunajām mammām
vecmāte velta daudz vairāk uzmanības. Nepiederošās sajūta
pastiprinājās vēl vairāk, kad pēc pāris dienām atgriezos Centrālās
slimnīcas poliklīnikā ar mazuli rokās, lai viņam varētu veikt
asinsanalīzes. Reģistratūrā uz manu “Zdrastvuite, kak ja magu
popastj na laboratoriju?” darbiniece reaģēja, pagriežot galvu uz
pretējo pusi. It kā manis tur nemaz nebūtu. Mēģināju vēlreiz un
skaļāk. Uz mani nepaskatīdamās, viņa pieklusināti izgrūda: “Na
tretjem etazje”.
Taču nekas noiepriekš aprakstītā nav salīdzināms ar pieredzi
slimnīcā, kur nokļuvām mazuļa veselības sarežģījumu dēļ. Arī te kā
galveno saziņas valodu izvēlējos krievu, nevis angļu. Lielai daļai
māsiņu šī bija dzimtā valoda, savukārt vidējās un vecākas paaudzes
ārstiem – ierasta otrā darba valoda.
Fizisku atšķirtību no intensīvajā terapijā ievietotā bērna es
pārdzīvoju ārkārtīgi spēcīgi. Piedzīvoju arī pēcdzemdību depresija:
biju raudulīga un uzvilkta. Māsiņas nekautrējās par mani smīkņāt
pārmērīgās emocionalitātes dēļ, viena no viņām pat izteica nereālus
draudus, ka manas nolaidīgās mazuļa barošanas dēļ bērns atkal
nonāks intensīvajā terapijā.
Visspilgtāk gan atmiņā vienmēr paliks aina manā palātā. Te atrados kopā ar kādu igauņu meiteni un viņas jaundzimušo bērnu. Biedreni regulāri apciemoja slimnīcas vecmāte, un abas mēdza ilgi tērzēt. Vienā no šādām reizēm mana palātas biedrene nekautrējās, man klātesot, igauniski klāstīt, kāda es esmu histēriska un cik viegli krītu panikā. Droši vien viņa naivi bija aizmirusi, ka abi minētie ir starptautiski atpazīstami vārdi. Vēl iespaidīgāk likās tas, ka tūdaļ pēc šīs sarunas vecmāte pēkšņi pārorganizēja manas palātā izvietotās mantas. Palīdzot zīdīt mazuli, viņa kā iespējamo manu neveiksmes cēloni minēja: “ Valodas barjeru un būšanu projām no mājām un radiniekiem”. Jā, nudien attapīgi!
Ģimenes ārsta meklējumos
Ģimenes ārstu mēs piemeklējām atbilsoši valodas izvēlei.
Sapratāmies ļoti labi. Taču mazajam bija nepieciešama arī
speciālsta konsultācija. Diemžēl sarunu uzsāku krieviski, kas
turpinājās diezgan samocīti. Ārsta neiecietība bija acīmredzama, uz
maniem jautājumiem viņš vairākkārt nicīgi puskliegšos atbildēja:
“Nu, što vi, mama, nepoņimajete, vam že vsjo uže objasņiļi!”
Atšķirībā no plati smaidošajām priekšgājējām igauņu mammām, es no
kabineta iznācu nevis apskaidrota, bet pavisam
apjukusi.
Kad vienā svētdienas vakarā braucu no ātrās palīdzības, krieviski runājošs taksometrists man izteica komplimentu - “Očen prijatno, što vi govoritje v našem jazike”'. Tagad es laikam saprotu, kāpēc viņš jutās tik glaimots un visu pusstundu ilgo ceļu bija ārkārtīgi runīgs. Pēc neilgās pieredzes medicīnas aprūpē Igaunijā, man gribot negribot, izveidojusies sava veida solidaritāte ar krieviski runājošajiem.
Nobeigumā jāatzīst, ka topošo un jauno māmiņu, kā arī bērnu aprūpe Igaunijā ir augstā līmenī. Bērniem medicīna ir pilnībā bez maksas, arī recepšu medikamenti bērniem tiek lielā mērā kompensēti. Tai pat laikā es nevarētu apgalvot, ka aprūpi vienādā kvalitātē saņem pilnīgi visas māmiņas. Acīmredzot igauņu māmiņas un bērni te ir vairāk mīlēti nekā iebraucējas un viņu atvases.
Autore: Džamiļa (vārds mainīts)