Kafijas aparātu attīstība: no tvaika mašīnām līdz datorizācijai. INTERESANTI!

Par kafijas automātu evolūciju stāsta Kafijas Draugs vadītājs Andris Leitis
Eiropā jau 19. gadsimtā kafijas tirdzniecība ieņēma milzīgu lomu. Visā kontinentā strauji palielinājās kafejnīcu skaits, tomēr kafijas pagatavošanas process bija īpaši lēns un bieži vien kafejnīcu apmeklētājiem nācās ilgi gaidīt pasūtīto dzērienu. Šajā sfērā investori ieraudzīja neierobežotas iespējas procesa pilnveidošanai un sāka meklēt veidus, kā uzlabot pagatavošanas tehnoloģiju. Tas bija tvaika mašīnu laikmets, tādēļ pirmajiem kafijas pagatavošanas aparātiem tika izmantotas tieši tvaika sistēmas.
Lai gan tajos laikos tika radīts neskaitāmi daudz patentu un prototipu, par kafijas aparāta un espreso pagatavošanas metodes priekšteces izgudrotāju tiek uzskatīts itālis Andželo Moriondo (Angelo Moriondo) no Turīnas. 1884. gadā viņš patentēja savu izgudrojumu, ko nosauca “Jauna tvaika mašīna ekonomiskai un ātrai kafijas dzēriena pagatavošanai”. 

Pirmo Moriondo patentēto kafijas aparātu veidoja liela tilpuma karsēšanas boilers un 1,5 bāru spiediena iekārta, ar kuru ūdens tika grūsts pa lielu, ar kafiju piepildītu kapsulu, kā arī cits boilers, ar kura palīdzību tika iegūti tvaiki un pabeigta dzēriena gatavošana. Lai gan Moriondo izgudrojums tiek uzskatīts par pirmo kafijas aparātu, kurā tiek izmantots ūdens un tvaiki, tas tā arī palika tikai aparāts, kas radīts par godu Turīnas ikgadējai lielajai izstādei. 

1884. gadā itālis Andželo Moriondo patentēja savu izgudrojumu, ko nosauca “Jauna tvaika mašīna ekonomiskai un ātrai kafijas dzēriena pagatavošanai

“Plašāka informācija par izgudrotāju Moriondo nav saglabājusies. Tiek uzskatīts, ka viņa radītā tehnoloģija neizplatījās neveiksmīga mārketinga dēļ. Moriondo kafijas aparāts nekad netika izmantots masu ražošanā, un līdz šim nav saglabājies pat aparāta prototips vai tā fotogrāfijas. Ja neskaita saglabājušos Moriondo patentu, tā izgudrošana ir pazudusi vēstures dzīlēs. Pārējie divi izgudrotāji, kas pilnveidoja Moriondo aparātu, neizdarīja tādu pašu mārketinga kļūdu”, - stāsta Kafijas Draugs vadītājs Andris Leitis.

Luidži Becera (Luigi Bezzera) un Dezidērio Pavoni (Desiderio Pavoni) var pielīdzināt Apple dibinātājam Stīvam Džobsam (Steve Jobs), ja runājam par espreso kafijas aparātiem. Izgudrotājam un alkoholisko dzērienu ražotājam no Milānas Luidži Beceram bija tehnoloģiskās zināšanas, pateicoties kurām viņš 20. gadsimta sākumā pilnveidoja kafijas aparātu. Meklējot veidu, kā pagatavot kafiju, lai procesa beigās tā nonāktu tieši tasītē, viņš izgudroja espreso dzērienu viena malka tilpumā, kas tiek lietots arī mūsdienās. Becera pilnveidoja Moriondo kafijas aparāta prototipu. Oriģinālajā Beceras patentā ir redzams, ka lielais boilers ar ūdens tilpnēm tika karsēts, līdz ūdens un tvaiki tika izgrūsti pa kapsulu, kas pieblīvēta ar kafiju. Mehānisms, caur kuru izgāja sakarsētais ūdens, arī pazemināja ūdens tilpņu temperatūru no 120 līdz 90 °C, t.i., līdz ideālai kafijas pagatavošanas temperatūrai.

Izmantojot jauno tehnoloģiju, pirmo reizi kafija tika pagatavota dažu desmitu sekunžu laikā, tomēr Beceras aparātam bija arī daudz trūkumu. Tas tika karsēts uz atklātas liesmas, tādēļ bija grūti kontrolēt spiedienu un temperatūru, kā arī bija gandrīz neiespējami pagatavot divas espreso tasītes ar vienādu garšu.

Izmantojot agrīnos kafijas aparātus, stundas laikā varēja pagatavot līdz 1000 tasītēm, tomēr tvaika izmantošanas dēļ radās nevēlams efekts — kafija bija rūgta, ar deguma piegaršu. 

Becera izgudroja vēl dažus kafijas aparātu prototipus, tomēr tolaik viņa tehnoloģija netika novērtēta. Viņam nebija pietiekami daudz līdzekļu darbības attīstībai, un viņš neizprata mārketinga īpatnības. Tomēr šis izgudrotājs pazina cilvēku, kam bija trūkstošie komponenti atzinības iegūšanai — Dezidērio Pavoni.1903. gadā Pavoni nopirka Becero patentu un uzlaboja tā dizainu, kā arī papildināja to ar savu jauno izgudrojumu — spiediena regulēšanas vārstu. Šis izgudrojums tika plaši atzīts kafijas gatavošanas meistaru vidū (tas nozīmēja, ka karstā kafija pagatavošanas laikā neizšļakstījās uz gatavotāja straujas spiediena maiņas dēļ), kā arī paātrināja kafijas gatavošanas procesu. Pavoni arī radīja iekārtu, kas savāca aparāta boilerā sakrājušos tvaikus. Becera un Pavoni strādāja kopā, cenzdamies līdz ideālam pilnveidot savu aparātu, ko Pavoni nosauca par “Ideale”. 1906. gada Milānas izstādē šie divi vīri beidzot parādīja pasaulei savu izgudrojumu — “caffe espresso”. Pēc izstādes sākās apjomīga kafijas aparātu ražošana komerciālos nolūkos un tie tika pārdoti Itālijā. Ar daudzajiem uzlabojumiem aparāts “Ideale” bija pirmais solis ceļā uz ideālas espreso kafijas gatavošanu. 

Izmantojot agrīnos kafijas aparātus, stundas laikā varēja pagatavot līdz 1000 tasītēm, tomēr tvaika izmantošanas dēļ radās nevēlams efekts — kafija bija rūgta, ar deguma piegaršu. Ar pirmajiem espreso kafijas aparātiem varēja iegūt tikai 2 bāru spiedienu. Skatoties pēc mūsdienu standartiem, šāds dzēriens pat nevarēja tikt uzskatīts par espreso kafiju. 

Līdz ar sviru aparātiem tika standartizēts espreso tasītes lielums. Sviru grupās cilindrs varēja saturēt tikai unci ūdens, ar ko pietika vienas espreso kafijas tasītes pagatavošanai.

“20. gadsimta sākumā tvaiku nomainīja elektrība, aparāti kļuva mazāki un daudz produktīvāki, tomēr pat tad neviens izgudrotājs nespēja radīt aparātu, kurš varētu pagatavot kafiju ar lielāku spiedienu nekā 1,5–2 bāri, nesadedzinot kafiju. Pavoni kafijas aparāti dominēja tirgū ilgāk nekā desmit gadus. Tomēr, neskatoties uz milzum lielajiem panākumiem, Pavoni radītie espreso aparāti neizplatījās tālāk kā reģiona līmenī — Milānas un tās apkārtnes kafijas namos”, stāsta Andris Leitis.

Viens no Pavoni konkurentiem bija Pjērs Terēzio Arduīno (Pier Teresio Arduino). Izgudrotājs Adruīno bija apņēmies atklāt kafijas pagatavošanas veidu, kuram nav nepieciešams tvaiks. Lai gan Arduīno uzlaboja kafijas aparāta konstrukciju, pievienojot skrūvveida virzuļus un gaisa sūkņus, viņš tā arī nespēja īstenot visas savas ambiciozās idejas. Arduīno ieguldījums espreso kafijas vēsturē ir nedaudz citādas dabas. Viņš bija uzņēmējs un labi pārzināja mārketingu. Šajā sfērā viņš pārspēja pat Pavoni. Lai popularizētu espreso kafiju, Adruīno radīja lielisku mārketinga kampaņu, iesaistot tajā arī slavenu grafikas dizaineru, kurš perfekti attēloja espreso īpašības. 1920. gadā Arduīno jau piederēja ievērojami lielāka ražotne nekā Pavoni ražotne Milānā. Pateicoties Arduīno panāktajai ražošanas produktivitātei un mārketinga prasmēm, kafijas aparāti strauji izplatījās pāri Milānas robežām pa visu Eiropu.

“Milānietis un kafejnīcas īpašnieks Akils Gadža (Achille Gaggia) bija pirmais, kas pārkāpa 2 bāru spiediena robežu espreso kafijas pagatavošanā. Pēc Otrā pasaules kara Gadža radīja apvērsumu kafijas aparātu vēsturē. Viņa radītajā mehānismā ar tvaika spiedienu ūdens no boilera tika izgrūsts cilindrā, kur tas tālāk tika grūsts ar atsperu vārsta sviru, kuru regulēja kafijas gatavošanas meistars. Pateicoties šim izgudrojumam, vairs nevajadzēja liela tilpuma boilerus un tika krasi paaugstināts kafijas pagatavošanas spiediens. Spiediens mainījās no 1,5–2 bāriem līdz 8–10 bāriem” - stāsta Kafijas Draugs vadītājs Andris Leitis.

Līdz ar sviru aparātiem tika standartizēts espreso tasītes lielums. Sviru grupās cilindrs varēja saturēt tikai unci ūdens, ar ko pietika vienas espreso kafijas tasītes pagatavošanai. Līdz ar sviru aparātiem radās arī jauns žargons: “izspiest šāvienu” espreso. Tomēr augsta spiediena sviru aparāta izgudrošanas lielākā priekšrocība, visticamāk, bija kafijas putu rašanās, kas arī pašlaik tiek uzskatīta par augstas espreso kvalitātes rādītāju. Līdz ar Gadža kafijas sviru aparātu tika sākta mūsdienu espreso kafijas pagatavošanas metode.

Gadža kafijas aparāts nebūt nav kafijas aparātu evolūcijas beigas. Nākamais kafijas aparātu tehnoloģiju izrāviens notika 1960. gadā, kad Gadžas sviru aparātu pārspēja jauns modelis — “Faema E61”.  Šī kafijas aparāta izgudrotājs Ernesto Valente ievērojami pilnveidoja līdz šim dominējošo kafijas aparātu tehnoloģiju. Tā vietā, lai pagatavošanas laikā paļautos uz manuālu regulēšanu, viņš iebūvēja kafijas aparātā automātisku pumpi un noregulēja, lai tas izspiestu kafiju ar 9 bāru spiediena spēku, kas nepieciešams espreso kafijas pagatavošanai. Pirms kafijas izgrūšanas tasītē pumpis novirzīja ūdeni tieši pa ūdensvadu uz spirālveida katlu boilerā. Šī aparāta temperatūras regulators uzturēja kafijas pagatavošanai nepieciešamo temperatūru. Modelis “Faema E61” bija tehniski inovatīvs, mazāku izmēru, universāls un ar nerūsējoša tērauda korpusu. Pateicoties šīm īpašībām, tas drīz vien kļuva komerciāli veiksmīgs un nonāca vēsturiski svarīgāko kafijas aparātu sarakstā.

Bez šaubām līdz mūsdienu kafijas aparātam bija vēl daudz citu tehnoloģisko pieeju, tomēr tieši šie izgudrojumi bija revolucionāri espreso kafijas aparāta attīstības vēsturē. Ilgāk nekā simt gadu garumā kafijas aparāts tika krasi pārveidots, tika pievienoti elektriski rīki, aparāti tika datorizēti un kļuva viegli pārnēsājami. Tomēr ar tehnoloģiju progresu ideālai espreso kafijas tasītei vien nepietiek — šeit saskaramies ar tehnoloģisko pusi, kura ir atkarīga tikai no cilvēka. Ideāla espreso garša ir atkarīga no četriem faktoriem: kafijas apstrādes, grauzdēšanas, aparāta un kafijas gatavošanas meistara prasmēm. Tātad, lai gan tehnoloģijas ir devušas cilvēkam iespēju pagatavot ideālu espreso kafiju, galu galā pēdējais faktors, kas nosaka dzēriena garšu, tomēr ir atkarīgs no cilvēka iejaukšanās.