"Es redzēju šīs meitenītes seju…" bērnu dakteris Kļava satriekts par pedofila varasdarbiem

“Tāda augsti intelektuāla potenciāla, konkurējoša, opozicionāra nav. Tāpēc kolektīvā intelekta masa ir ļoti maza. Tāpēc tie daži desmiti tūkstošu cilvēku, kuriem ir smadzenes, neko nevar izdarīt,” vērtēja Kļava.
 

Viņš stāstīja, ka patlaban lielākais gandarījums ir kāds bērniņš, kuram ir smaga nieru patoloģiju un kuram blakus ir jauns tētis un mamma, kas mīl bērnu, dzied dziesmas, lasa pasakas, glāsta. “Tētim asaras acīs. Kad tu redzi - normāls cilvēks - tā ir laime. Es ļoti maz redzu šo inteliģento, emocionālo labestīgo cilvēku,” atzina ārsts.

Runājot par nelaimēm, kurās nokļūst bērni, viņš vērtēja, ka tā ir garīgo, mentālo, sociālo, politisko un juridisko faktoru summa, kas noved bērnu reanimācijas gultā. Tas nav tikai tāpēc, ka vecāks ir neizglītots. Tad ir jautājums, kāpēc viņš ir neizglītots, kāpēc viņš ir neatbildīgs, kāpēc viņš ir vienkārši nesakarīgs, kāpēc viņš ir alkoholiķis vai pedofils.

“Iznāk, ja tiek sabiedrībā noņemti kaut kādi kontroles mehānismi, kas ir arī vajadzīgi demokrātijā, tad arī šī brīvība, kā Imants Ziedonis teica - mēs kā tāds pīļu sūds uz ledus izšķīstam. Pašreiz Latvija - nu varbūt nav pīļu sūds, bet uz to pusi - izšķīdusi kaut kādā brīvībā un visatļautībā. Un rezultāts, protams, ir bērni. Bērni ir spogulis tam, kā mēs dzīvojam,” norādīja Kļava.

Vaicāts, kas jādara tūlīt, viņš vērtēja, ka tas nav viņa “viena mazā prātiņa jautājums”, tas ir politisks lēmums. Tas nav viena policista vai ārsta lēmums, tas ir politisks lēmums - jāpieņem lēmums mainīt. Tomēr viņš piebilda, ka daudzi politiski lēmumi - un ne tikai par pedofilu - Latvijā netiek pieņemti, tie vienkārši tiek nomuļļāti. “Tieši tā, kā krievu laikos – ai, tur viena skrūve ir mašīnā nav, viena tramvaja pietura tuvāk tālāk. Tā ir attieksme.”

Viņaprāt, ir tādas lietas, kur jārīkojas ļoti operatīvi. “Varbūt tas ir smieklīgi, ka tieši ārsti reanimatologi ir tie, kas negaida, kā tad pacients rīt jutīsies. Mēs skaitām sekundes, mēs skaitām minūtēs, kas notiek. Mums ir svarīgi, kas notiek pirmajās 45 sekundēs, kad bērns dzimst, jo no tā ir atkarīga bērna turpmākā dzīve. Mums ir svarīgas pat divas sekundes, kad pārbaudām, kā asins cirkulācija strādā. Un, ja visu laiku to atliek, tad sapūst tā lieta,” norādīja Kļava.

Lai gan ārsts vienmēr bijis pret nāves sodiem, viņš teica, ka šonedēļ atklātajā gadījumā, kad vīrietis seksuāli izmantojis desmit mēnešus vecu zīdaini, par nāves sodu runāt būtu pelnīti. “Es redzēju šīs meitenītes seju, samocītu, izmisušo, baiļu, sāpju pārciesto, viņas asiņojošos orgānus… Intelekts nespēj nofilmēt tādus skatus, kas tas tāds ir. Bet tajā pašā laikā mūsu sabiedrībā noteikti būs daudzi tipi - un tie būs vīrieši, tās nebūs sievietes - kas mēģinās runāt par cilvēktiesībām, par fizioloģiskajām īpatnībām, ka viņš ir saņēmis kaut kādus ordeņus, piedzēries uz barikādēm sēdējis, un tādas muļķības, ka nu tā gadījās. Tā kā Liepājā, ziniet, tā vairs nedariet,” sitāciju raksturoja ārsts.
 

Viņš piebilda: “To dara vīrieši, kas sēž kreklos, pārēdušies, neko nav redzējuši dzīvē un mēģina saglabāt savu kaut kādu Eiropas Parlamenta statusu, ka viņš ir civilizēts, ka viss jādara civilizēti Latvijā. Ka pareizi, nevar sodīt. Un šī intelektuālā kroplība, kas nāk līdzi, es pat nezinu, kas tā par infantilo kroplību, kas nāk līdzi ļoti daudziem Latvijas vīriešiem dažādos ešelonos, ir tas toksiskais precedents, kas nosaka kaut kādu nesodāmību. Kad ir varianti, kā mēs varam paskatīties uz šo lietu. Un tas uzreiz tiks degradēts - jā, tā gadās dzīvē. Bet tad, ja tas notiktos ar viņu bērnu, ko tad viņš runātu? Un tāpēc es gribētu, lai cilvēki mazliet paklusē, it sevišķi tie, kas gribēs izteikties pēc šīs sarunas šajā jautājumā - ko tas Kļava te runā. Tāpēc ka tas cilvēks, kas uzskata, ka tā ir norma, ka tas ir pieļaujams, rada šo patoloģisko turpinājumu, ka reanimācijā netiek nosauktas lietas īstajā vārdā. Cena tam būs nāve. Vai sabiedrības turpmāka degradācija.”
 

Viņš norādīja, ka pieradis kā reanimatologs saukt lietas īstajā vārdā. “Iedomājieties. Iestājas bērns ar traumu. Mums konkrēti ir viena meitenīte pašreiz - sastrīdējās ar ģimenes locekļiem, izleca pa logu ārā. Konflikts. Iestājas bērns, viņš asiņo, viņš ir bāls, viņš ir mazasinīgs, viņam ir grūti elpot, viņam spiediens krītās. Es konstatēju faktus, kas ir. Un tā, kā es saprotu, tā es rīkojos. Tātad man precīzi jānosauc lietas īstajā vārdā. Un, ja es nenosaukšu īstajā vārdā, tas bērns nomirs. Un tāpēc es bieži runāju ar sabiedrību, saucot lietas īstajā vārdā. Un, kad nesauc lietas īstajos vārdos, mēs izdomājam zaķīšiem ragus un cīnāmies ar to, ar ko nav jācīnās. Bet tas, kas patiešām jāpadara, netiek padarīts. Un tāpēc es domāju, ka tieši šī nespēja adekvāti saprast dzīvi un sevi ir zināms infantilisms sabiedrībā, zināmas sekas. Un nevar visu norakt uz postpadomju telpu,” vērtēja Kļava.
 

“Ir svarīgi, lai mēs mācītos šīs pirmatnējās lietas, no kurām sastāv dzīve. Jo politika, ekonomika, tas ir sūds, jo viss pīšļos pāries, tāpēc tā politika un ekonomika ir kropla un melu pilna un spekulatīva, jo tu nezini sevi, tu mēģini savu slimo patoloģiju dzīvē kārtot caur politiku un ekonomiku un nesaukt lietas īstajos vārdos. Tāpēc es eju uz darbu - sevis dēļ un jēgas dēļ, jo droši vien es nekad nesaprastu tik daudz un nebūtu tik daudz mācījies dzīvē, ja neredzētu to, ko redzu ikdienā. Tā ir skola, izaicinājums, es neesmu bez grēka un neesmu pats labākais ārsts, bet mēs visi mācāmies,” piebilda ārsts.

Avots: www.kasjauns.lv