Pētījums "Bērnu laimes ienaidnieki Latvijā"

Pētījums “Bērnu laimes ienaidnieki Latvijā” veikts 2015. gada oktobrī, aptaujājot 182 skolu psihologus un sociālā atbalsta speciālistus no Rīgas un Latvijas reģioniem. Vecāku savstarpējie konflikti un šķiršanās, dažādas atkarības, dažādas pieejas bērnu audzināšanai, kā arī situācijas, kad vecāki dodas strādāt uz ārvalstīm, ir galvenie sadarbībā ar “Amigo iniciatīvu laimīgām ģimenēm” veiktajā pētījumā fiksētie sarežģījumi ar negatīvu ietekmi uz bērnu emocionālo labklājību. Speciālisti norāda, ka to rezultātā divās trešdaļās gadījumu bērnu vecāki ir verbāli un emocionāli agresīvi viens pret otru un arī pret bērnu, pietiekami neizrāda mīlestību un pieķeršanos bērnam, kā arī pietiekami neizrunājas, piemēram, nepaskaidrojot savas rīcības iemeslus šķiršanās gadījumos.

Piedāvājam ieskatu pētījumā "Bērnu laimes ienaidnieki Latvijā", kas veikts "Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm" programmas "Laimīgiem vecākiem laimīgi bērni" ietvaros.

Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvades dati par 2014.gadu liecina, salīdzinot ar noslēgto laulību skaitu, puse laulību tiek šķirtas. 

Bērniem esot vēl maziem, vecāku un bērnu attiecības ir tuvākas nekā attiecības ar jau pieaugušiem bērniem. 

Aptaujas ietvaros speciālisti sniedza savu subjektīvo skatījumu, vai, viņuprāt, tiem bērniem un klientiem, kas ir viņu lokā, ģimene kā institūcija ir vērtība. 

Bērni ir kā ģimenes un sabiedrības lakmusa papīrītis – ja bērns piedzīvo emocionālas grūtības – kļūst niķīgs, raudulīgs, viegli aizkaitināms u.c. - ir liela varbūtība, ka ģimene piedzīvo kādas grūtības, ko nevajadzētu atstāt bez ievērības. Bērna emocionālais stāvoklis var būt pirmais signāls ģimenes attiecību problēmām. Rūpējoties par bērnu emocionālo labklājību, vienlaikus ģimene rūpējas par savu attiecību kvalitāti, kā arī bērna nākotnes attiecībām. 

Pētījumā “Bērnu laimes ienaidnieki Latvijā” ir piedalījušies 182 sociālā atbalsta speciālisti no visas Latvijas, un viņu novēroto gadījumu statistika liecina, ka vecāku attiecību problēmas ir galvenie bērnu emocionālās veselības ienaidnieki. Tas nenozīmē, ka vecāki nedrīkst strīdēties bērnu klātbūtnē – konflikti ir normāla dzīves sastāvdaļa, tomēr bērnam ir jāredz, ka vecāki prot un risina savas domstarpības, strīdus, dažādos konfliktus, un ka tie nav bezgalīgi. Dažkārt vecākiem maldīgi šķiet, ka bērns nemana viņu ilgstošo nesarunāšanos, nenojauš par briestošo šķiršanos un nejūt vecāku atsvešināšanos – bērns to jūt un reaģē uz notiekošo, visbiežāk reakcija ir tas, ko vecāki dēvē par nevēlamu vai problemātisku uzvedību. 

Šajā topā ir vērts akcentēt audzināšanas modeli kā problēmu. Proti, nereti vecāki nenovērtē, kādu ietekmi uz bērnu atstāj mammas un tēta atšķirīgais skatījums bērna audzināšanā – to dēvējam par nekonsekvenci. Piemēram, viens vecāks ir visatļaujošs un pret bērnu prasību nav vispār, kamēr otrs ir ļoti prasīgs un stingrs. Tāpat ietekmi uz bērna uzvedību atstāj tas, ja vecākiem ir noteiktas prasības pret bērnu, taču vecvecāki, kas regulāri pieskata bērnu, pieļauj visatļautību, ir pārāk lutinoši vai nerespektē vecāku prasības. 

Labās lietas, veiksmīgi atrisinātos uzdevumus un izpildītos pienākumus vecāki attiecībā pret bērniem un arī pret savu partneri bieži vien uztver kā pašsaprotamus notikumus, ko atstāj bez ievērības un īpašām uzslavām. Tai pat laikā ir pierasts pamanīt kļūdas, norādīt uz trūkumiem, neveiksmēm. Attiecīgi ikdienas komunikācijā kritizējošās un negatīvās lietas proporcionāli ir vairāk, pat nospiedošā vairākumā. Lai gan bērna pašapziņu un pašpaļāvību noteikti vairo tāda komunikācija, kur vairākumā ir pateiktu labo lietu. Par šo komunikācijas kļūmi ir jāatceras arī mammas un tēta attiecībās – dažkārt pret bērnu vecāki nav kritiski, savu atvasi bieži slavē, taču ir kritiski viens pret otru. Taču šo attiecību modeli bērni no vecākiem ātri vien iemācās un pārņem!

Bērna uzvedības problēmu cēloņi vairumā gadījumu ir meklējami ģimenē, taču pirmie signāli – pirmās bērna grūtības – var būt tik netieši, ka nešķiet, ka tam ir saistība ar ģimenes problēmām. Pirmās uzvedības izmaiņas parasti ir grūtības noturēt uzmanību, bērns kļūst nervozāks, vieglāk aizkaitināms, čīkstīgāks. Mēdz būt, ka vecāki no skolas saņem sūdzības – sak, jūsu bērns nevar skolā nosēdēt, nemitīgi traucē; arī vecāki piekrīt, ka novērojuši to pašu. Tomēr vecāki nesasaista ar problēmām ģimenē, un šādās situācijās vecākiem ir vērtīgi “pakāpties soli atpakaļ”, lai izvērtētu ģimenes kopējo situāciju – vai ir bijuši tādi notikumi vai izmaiņas, kas provocējušas izmaiņas bērna uzvedībā. 

Pieaugušajiem ir tendence sagaidīt, ka bērni būs izcili problēmu risinātāji – atnāks no skolas, paši apsēdīsies izpildīt mājas darbs, veselīgi paēdīs, nomazgās savu šķīvi, paspēlēsies stundu ārā, izmazgās zobus, sakārtos nākamajai dienai drēbes, notīrīs apavus, palasīs grāmatu un ies gulēt. Šie mazie pienākumi un uzdevumi ir bērna risināmās problēmas, kas sagādā zināmu piepūli, un vakarā enerģijas vairs nav tik, cik no rīta, un šo problēmu risināšanai ir nepieciešams izmantot zināmas stratēģijas. Jautājums – vai vecāki šīs problēmu risināšanas stratēģijas bērnam ir iemācījušas ar savu piemēru? Kad vecāki pārnāk saguruši no darba, daždien atļaujas nenomazgāt traukus, sūdzas par problēmām darbā un ka viss ir slikti – bērni vēro vecāku rīcību problēmu gadījumos un pārņem tās. Tas pats attiecināms uz attiecību veidošanu un komunikāciju – ja mamma ar tēti viens otram nesaka mīļus vārdus, apskaujas reti vai neapskaujas, bērns šo modeli pārņems.

Kas tad ir beznosacījuma mīlestība? Tā ir spēja mīlēt bez jebkādiem nosacījumiem – bērnu mīlēt arī tad, kad viņš ir dusmīgs, nevis tikai tad, kad viņš ir paklausīgs un kad nopelnījis labas atzīmes. Un pat ja bērns ir dusmīgs, aizvainots vai piedzīvo citas emocijas, kas raisa negatīvu uzvedību, samīļot, ņemt klēpī, sakot, ka vienalga mamma un tētis viņu mīl, un drīkst izdusmoties. Pretējā gadījumā bērnā var rasties sajūta, ka viņā ir divas puses – viena, ko drīkst rādīt, un otra, ko nedrīkst un par kuru ir jākaunas, kura jāslēpj.  

Tu esi vāveres ritenī un tad tev pienāk ziņa no skolas – jūsu bērnam uzvedības problēmas. Dzīve tā jau ir vāveres ritenis, kā lai tagad atrod laiku bērna problēmu risināšanai? Kā lai atrod motivāciju? Gan jau nekas nenotiks, neviens nav nomiris, risināsim mazliet vēlāk. 

Ir svarīgi saviem bērniem parādīt, ka mēs, vecākiem, vēlamies un protam atbalstīt, iesaistīties, risināt un sadarboties. Ka mēs, vecāki protam lūgt un arī pieņemt palīdzību. Diemžēl bieži vien pieaugušie atsakās no palīdzības – lai gan ir grūti, saka, ka ar visu tiks galā paši. 

Kā motivēt vecākus sadarbībai ar skolu un atbalsta personālu? Varbūt kāds no klātesošajiem var padalīties ar veiksmīgu piemēru, kā ir izdevies motivēt vecākus iesaistīties. 

To, ka bērnam skolā ir kādas grūtības, visbiežāk pirmie pamana skolotāji. Dažkārt vecāki par to jūtas slikti – ka viņi paši nebija tie, kas konstatēja grūtības. Tomēr ir vērts vecākus iedrošināt - bērns skolā pavada trešdaļu dzīves un tas ir normāli, ja skolotāji ir pirmie, kas to novēro. 

Acīmredzot kultūrvēsturiski ir tā, ka mamma bērna skolas un mācību lietās iesaistās vairāk, tomēr svarīgi, lai problēmu risināšanā iesaistās arī tētis - īpaši, ja runa ir par dēla grūtībām, lai puika redz, ka arī vīrieši iesaistās šādu problēmu risināšanā. Lai nesanāk tā, ka tētim zvana tikai, ja runa par policiju vai materiālajiem zaudējumiem.

Būtiski ir veidot vecāku izpratni, ka problēmu situācijās ir svarīga viņu iesaiste, ka šis ir komandas darbs, kur visi strādā ar vienu mērķi – bērna emocionālās labklājības vārdā, viņa nākotnes vārdā. Un, ka šis darbs nav vēl viens nogurdinošais pienākums pie ziemas riepu mainīšanas.

Intensīvāka vecāku iesaistīšanās problēmsituācijas atpazīšanā un risināšanā ir viens no būtiskākajiem soļiem, lai bērns spētu augt laimīgs. 

Pētījumu "Bērnu laimes ienaidnieki Latvijā" vari lejupielādēt.