Pētījums: neiecietība pret imigrantiem izteikta jauniešu vidū

Viena no konferences lektorēm, pedagoģijas doktore prof. Liesma Ose atklāj, ka Latvija ir starp tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurās ir vislielākais neiecietības līmenis pret vizuāli atšķirīgiem imigrantiem. “Turklāt šāda neiecietība visbiežāk novērojama tieši jauniešu vidū.” 

Tu jau tāds pats cilvēks vien esi!
Vēl nesen Apvienoto nāciju bēgļu pārstāvniecība Stokholmā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veidoja kampaņu ar lozungu “Es arī bēgtu”. Kampaņas pētījuma dati ir negaidīti – latviski runājoši cilvēki jeb etniskie latvieši 50 līdz 60 gadu vecumā gana iecietīgi pret imigrantiem, turpretī gados jaunāki cilvēki pauduši pretēju viedokli – viņi nevēlas saprast un dzīvot līdzās cittautiešiem. “Tāpēc kampaņā iesaistījās daudz gados jaunu cilvēku, kuri solidarizējās ar bēgļu likteni, lai parādītu saviem vienaudžiem – hei!, tu jau tāds pats cilvēks vien esi! Tas otrs ir atšķirīgs tikai vizuāli, taču cietis krietni vairāk nekā tu!” norāda profesore un piebilst, ka viena no hipotēzēm, kas izskaidro vecāka gadagājuma cilvēku labvēlīgāku attieksmi pret iebraucējiem ir tāda, ka viņu sapratni par imigrantiem veicinājuši mediji. Īpaši sabiedriskais radio, kurā klausāmi žurnālistu veidoti sižeti par imigrantu likteņiem. Liesma Ose teic: “Žurnālistu attieksme ir ārkārtīgi iecietīga, viņi, veidojot raidījumus, ir solidāri ar bēgļiem, un caur šo pozitīvo žurnālistu attieksmi mainās arī klausītāju – sabiedrības uztvere par šiem jautājumiem.”

Latviski runājoši cilvēki jeb etniskie latvieši 50 līdz 60 gadu vecumā gana iecietīgi pret imigrantiem, turpretī gados jaunāki cilvēki pauduši pretēju viedokli – viņi nevēlas saprast un dzīvot līdzās cittautiešiem.

Profesore uzteic arī skolotājus, un īpaši tajās skolās, kurās jau mācās bērni no ģimenēm, kuras mitinās patvēruma centrā Muceniekos: “Šie pedagogi paši mācās, kā šos bērnus labāk integrēt klasēs. Pieredze ir dažāda, protams, bet vairums pedagogu ir ļoti pieņemoši un toleranti. Īpaši gribu uzteikt Ozolnieku vidusskolu un tās direktori.  Es pat ieteiktu citu mācību iestāžu pedagogiem aizbraukt uz Ozolniekiem pieredzes apmaiņā un uzzināt klātienē, kā skolas vidē tiek integrēti cittautiešu bērni.”
 

Krievvalodīgā prese noraidošāka
Liesma Ose uzsver, ka mūsu sabiedrība ir sašķelta uzskatos par jautājumiem, kas skar imigrantus. Arī, piemēram, sociālo darbinieku vidū bieži nākas dzirdēt visai noraidošu attieksmi, taču, kā norāda profesore, tas ir saprotami. Īpaši, ja atceramies Ķelnes notikumus, arī traģēdijas Francijā…

Interesanti, ka negatīvāka nostāja pret imigrantiem bija sastopama krieviski rakstošajā presē. “Viņu arguments bija tāds, ka viņi paši Latvijā piedzīvojuši nebūt ne pieņemošu attieksmi. Turklāt, kad Eiropā sākās bēgļu krīze, tika veikta  Latvijas mediju analīze, kas parādīja, ka krievvalodīgie mediji ir neiecietīgāki, nekā latviski rakstošie. Un tas arī, protams, ietekmē auditoriju. Iespējams, tas saistīts integrācijas politiku, kas nav visai veiksmīga. Cilvēks nejūtas īsti labi šeit, un tad viņš domā – aha!, te atbrauks vēl kādi svešie un konkurēs ar mani! Citiem vārdiem sakot, cilvēki nejūtas droši,” saka Liesma Ose. 

Tomēr Latvijai būs jāuzņem noteikts skaits imigrantu Eiropas Savienības bēgļu programmas ietvaros, un arī mūsu valstī ir entuziasti, kuri jau tagad aktīvi iesaistās šo cilvēku integrēšanā, kā arī sniedz viņiem nepieciešamo palīdzību. Viena no tādām grupām izveidota sociālā tīkla Facebook lapā ar nosaukumu “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Tajā iesaistījusies arī Liesma Ose, un viņa stāsta, ka lielākoties Muceniekos mītošajiem patvēruma meklētājiem nepieciešams apģērbs, bērnu pārtika, higiēnas preces. “Ar to pabalstu, ko viņi saņem, nav iespējams nopirkt šīs lietas, tāpēc esam līdzjūtīgu cilvēku grupa, kas palīdz viņiem nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Šāda veida palīdzības sniegšana tiek nodrošināta visur Eiropā, īpaši izplatīti tas ir Vācijā. Cilvēki palīdz arī caur Sarkano krustu, caur biedrību “Drošā Māja”,” uzskaita profesore. 


Vai mēs paši esam apmierināti ar to, kā dzīvojam?
Pēdējās dienās izskanējušās ziņas liecina, ka no 22 ģimenēm, kurām piešķirts patvērums Latvijā, 20 ģimenes mūsu valsti pametušas un devušās uz Vāciju. Nevilšus rodas jautājums, vai maz vērts ieguldīt pūles un līdzekļus patvēruma meklētāju integrācijai Latvijas sabiedrībā, ja pēc pozitīva sprieduma saņemšanas viņi pamet mūsu valsti? Liesma Ose teic: “Protams, ir nepatīkami, ja zini, ka esi ieguldījis resursus cilvēkā, bet viņš izvēlas aizbraukt. Teorētiski pastāv iespēja, ka šie cilvēki atgriezīsies, taču tā ir tikai teorētiska varbūtība. Ko var ilgtermiņā darīt? Domāju, mums katram vajadzētu atbildēt uz atslēgas jautājumu: vai mēs paši esam apmierināti ar to, kā dzīvojam? Kādas ir valsts un iedzīvotāju savstarpējās attiecības, kā cilvēki parāda rūpes cits par citu? Tā ir izglītības, veselības, sociālās aprūpes politika, nodarbinātība. Vai mēs paši labi jūtamies savā valstī? Šis ir tāds liels jautājums sev un politiķiem, jo sniegtā atbilde uz šiem jautājumiem cieši saistīta ar to, kā mēs izturēsimies pret iebraucējiem. Ja būsim apmierināti ar dzīvi, tad mēs ar prieku uzņemsim ciemiņus, jo mums nebūs jāsatraucas, ka tagad kāds mums atņems kumosu. Ja cilvēki nejūtas droši, dzīvo trūkumā, ir neapmierināti, nepaēduši, tad, protams, radīsies pretestība – kāds atbrauks un atņems mums to, kā īsti nemaz nav. Šīs lietas ir ļoti, ļoti saistītas.”

Profesore arī norāda, ka Latvijā ir ļoti sarežģīti rit bēgļu uzņemšanas plāna īstenošana: “Katrai ministrijai ir savas funkcijas, savstarpējā koordinācija nav laba, un uzskatu, ka viens no būtiskākajiem un steidzamāk risināmajiem jautājumiem ir nodarbinātība, lai cilvēks pēc statusa saņemšanas uzreiz varētu sākt darba gaitas un pelnīt iztiku ģimenei.”

Liesma Ose gan teic, ka lielākoties darba devēji ir piesardzīgi, turklāt ne katram patvēruma meklētajam ir atbilstoša kvalifikācija konkrēta darba veikšanai. Tomēr patvēruma meklētājs ar atbilstošu izglītību un prasmēm var būt ļoti noderīgs mūsu darba tirgū, piemēram, atverot jaunas durvis uz bagātajām arābu valstīm. “Latvijas ekonomikai tas būtu aktuāli, ja šo jautājumu aplūkojam Krievijas sankciju kontekstā,” saka profesore. 

Sarunas beigās viņa vēl uzsver, ka bailes ir cilvēciskas, īpaši ņemot vērā islāma fundamentālistu rīkotos teroraktus, taču tā ir tikai viena sekta, kas rada šos aizspriedumus par lielāko daļu savas tautas. “Tas ir briesmīgi. Tomēr jāatceras vēl kāda lieta – cilvēks uzticēšanos iegūst ar laiku. Ja mums kaimiņos sāktu dzīvot kāda bēgļu ģimene, kas būtu atvērta, draudzīga, ar laiku mēs viņus noteikti pieņemtu. Latviešu cilvēki ir ļoti sirsnīgi, taču jāpārlauž tā pirmā barjera. Daudz strādāju ar prakses studentiem no ārzemēm, kuri teikuši, ka viņiem ir grūti sadraudzēties ar latviešiem! Bet, paiet pāris mēneši, un viņi ieguvuši draugus, no kuriem pēc tam ir grūti šķirties.”


Lai risinātu ar imigrāciju saistītus jautājumus, 2016.gada 5. un 6. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas konferenču centrā pirmo reizi notiks starptautiska konference, kurā diskutēs par imigrantu integrācijas procesiem, problēmām un aizspriedumiem sabiedrībā “PASSWORLD 2016 LATVIJA”. 
Konferencē piedalīties aicināti Latvijas pašvaldību pārstāvji, sociālo dienestu darbinieki, skolu direktori, psihologi, sociālie pedagogi, kā arī citi interesenti, lai izvērtētu un iepazītos ar projektā iesaistīto valstu pārstāvju pieredzi imigrantu integrācijas pasākumu īstenošanā.