Rīgas skolā trako pirmklasnieks, iesaistās policija. Psiholoģe stāsta, kā reaģēt uz bērna agresivitāti

Dodoties uz norādīto klasi, pamanīts zēns, kurš nevaldāmi skraidīja pa klasi. Skolēns aicināts iznākt no mācību telpas uz pārrunām par notikušo, taču zēns nokrita uz grīdas un sāka kliegt uz citiem klasesbiedriem. Agresīvais skolēns paņemts aiz elkoņiem un iznests no klases. Skolotāja atgriezās mācību telpā, lai nomierinātu pārējos bērnus. 

Gaitenī pirmklasnieks centās pagrūst policistu un sita ar kāju pa mācību klases durvīm, kliedzot, ka viņš visus nogalināšot. Pēc policista vairākkārtīgiem aizrādījumiem zēns nomierinājās un pastāstīja, ka klasesbiedri viņu apsaukājuši, tāpēc arī izcēlies konflikts. Sazvanīta skolēna māte, kura paskaidroja, ka savai atvasei ieradīsies pakaļ un jautājumu par dēla neadekvāto uzvedību risinās ar speciālistiem.

Sarunas laikā pie policista pienāca vēl viena skolēna māte, kura pastāstīja, ka šī neesot pirmā reize, kad skolēnam izcēlies konflikts ar klasesbiedriem. Vienā no konfliktiem skolēns draudējis viņas meitai ar šķērēm. Sieviete paskaidroja, ka par izteiktajiem draudiem ar iesniegumu vērsīsies Valsts policijā. Neviens no konfliktā iesaistītajiem bērniem nebija guvis miesas bojājumus. Notikušā apstākļus policija turpina izvērtēt.

Psiholoģe Jurita Smildziņa skaidro: "Agresijas izpausmes bērniem vecumā pēc 3 gadiem galvenokārt ir atkarīgas no vecāku  attieksmes pret tām vai citām uzvedības formām. Ja vecāki izturas neiecietīgi pret jebkuru bērna agresijas izpausmi, tad var veidoties tādas agresivitātes formas kā īdēšana, stūrgalvība, nepaklausība un citi pretestības veidi. Periodā no 4- 6 gadiem agresijas izpausmes ir saistītas ar bērna dzimumidentifikācijas procesu un edipālās situācijas īpatnībām ģimenē.

Balstoties uz vecumposmu īpatnībām varam secināt, ka ja personības attīstības procesā bērns neiemācās kontrolēt savus agresīvos impulsus, tad vēlākā periodā tas draudēs ar agresijas vēršanos pret vienaudžiem (pusaudžu periodā) un asociālu dzīvesveidu (jauniešu periodā)."

 

Aktīvās metodes saskarsmē ar agresīviem bērniem un pusaudžiem
Vispirms ir jāatšķir nenozīmīga agresija no tādas, kas apdraud paša bērna vai citu veselību vai dzīvību. Nenozīmīgu agresijas izpausmi var ignorēt. Ja agresīvā uzvedība ir bīstama uz to jāreaģē vienmēr un tā jāpārtrauc uzreiz. Lai to pareizi izdarītu jāievēro vairāki principi. Lūk, daži no tiem:

•    Akcentēt uzmanību uz rīcību nevis personību – ja dara pretēji, tad agresija var kļūt par noturīgu personības īpašību. Noturēt robežu starp personību un rīcību palīdz rīcības objektīvs un precīzs raksturojums. Galvenais – bērnam jābūt pārliecinātam, ka mēs neesam pret viņu, bet gan pret viņa rīcību.

•    Kontrolēt savas negatīvās emocijas – pieaugušajiem ir jāsaprot, ka ir dabiski agresīvā situācijā pašam just dažādas spēcīgas negatīvas emocijas. Lai tās varētu kontrolē tās ir jāapzinās. Jo ja pieaugušais kontrolē savas emocijas, viņš nepastiprina agresīvu uzvedību, demonstrē pozitīvu piemēru, kā izturēties negatīvā situācijā, saglabā partneriskas attiecības, kas nepieciešamas tālākā saskarsmē. Ja pieaugušā cilvēka agresija pārsniedz normu, tad viņš pats var būt agresijas iemesls un provocēt bērnu uz agresīvu uzvedību.

•    Saglabāt pozitīvu bērna reputāciju – jo bērniem un pusaudžiem ir ļoti grūti atzīt savu sakāvi. Vissliktākais ir publisks nosodījums un negatīvs vērtējums. Viņi no tā centīsies izvairīties visiem iespējamiem līdzekļiem. Lai palīdzētu bērnam pašcieņas saglabāšanā publiski vajag minimizēt bērna vainu : „tu laikam esi noguris....” u.tml., bet pēc tam vienatnē ar bērnu situāciju pārrunāt.