Kad mans dēls raud, es viņu apskaut nevaru, tāpēc viņš apskauj mani. Par dzīves laimi stāsta vīrietis, kam nav roku un kāju

Kad nāca pasaulē Niks, ārsti uzreiz pateica vecākiem, ka viņu dēls nekad nestaigās, jo puisim taču nav kāju! Vecāki atbildēja “Nekad nevar zināt, kā būs, pirms to nepamēģināsi”.  Tagad šo stāstu jaunais vīrietis stāsta ar humoru, parādot, ka viņam ir gan mazītiņa kājiņa, uz kuras, turklāt, ir divi pirksti. Ar tiem viņš prot parādīt zīmi “Peace!” ( no angļu valodas – miers). Ārsti nespēja pat iedomāties, ka puisēns, kuram ir tikai rumpis un galva, ne tikai   staigās, bet peldēs, nodarbosies ar vindsērfingu un pat lēks ar izpletni. 
 

Lasi arī: Dzīvespriecīgākais cilvēks pasaulē – vīrietis bez kājām un rokām, un laimīgi precējies
 

“Kad biju bērns, es nebūt nebiju dzimis optimists. Bija dzīvē brīži, kad redzēju tikai bezcerību. Es nemīlēju sevi, es salīdzināju sevi ar citiem un redzēju, cik atšķirīgs esmu. Vienīgais, ko es tiešām gribēju – kājas. Par mani smējās un apcēla skolā. Domājot par nākotni, es pat iedomāties nevarēju, kā es dzīvošu. Protams, man pat sapņos nerādījās, ka es apprecēšos, bet esmu precējies jau 4 gadus , mums ir divi dēli. Es mīlu savu dzīvi un  nekad to nemainītu ne pret ko citu,” sārsta Niks. 

Par pašu svarīgāko dzīvē Niks uzskata mīlestību. Mīliet vispirms sevi, dodiet sev iespēju būt tieši tam, kas esat, nemēģiniet līdzināties citiem. Esiet pats! “Es nemēģinu kļūt līdzīgs citiem un tieši tāpēc esmu super! Tāpēc manī klausās.”

“Man patīk sarunāties ar bērniem. Reiz vienam 8 gadus vecam puikam es pajautāja, vai izjūt sabiedrības spiedienu. Man atbildēja “Jā! Tik sarežģīti mājas darbi, vēl ar māsām un brāļiem jāstrīdas, tik šausmīgi daudz stresa dzīvē”. Pēc runāju ar 13gadnieci, kurai stresu rada vecāki un tas, ka joprojām nav puiša. 
Un arī 17 gadus vecam jaunieti ir stress, jo pēc skolas jāstājas augstskolā. Bet arī iestājoties un pabeidzot augstskolu, stress nemazinās, ko nu ir jāmeklē darbs, pēc tam pietrūks naudas vai arī nebūs labs priekšnieks... “

“Domāju, ka es nekad neapprecēšos. Bet,  ja arī satikšu mīļoto sievieti, nekad nevarēšu paņemt viņu pie rokas. Tagad es zinu, ka man nav obligāti jātur sievas roka, svarīgāk ir iegūt un saglabāt viņas sirdi.  Arī jums jāsaprot, kas ir svarīgākais jūsu dzīvē – roka, sirds, kājas vai dvēsele”. 
“Tagad manam vecākajam dēlam Kioši ir trīs gadi. Kad viņu nevaru apskaut, tāpēc dēls apskauj mani. Lūk, pierādījums, ka sapņi piepildās. 

Ja meklēsiet laimi laicīgās lietās, viss būs laicīgs un pārejošs. “Bērnībā es sev nereti teicu – tu nekad nebūsi laimīgs, padosies un nesapņo! 10 gadu vecumā es mēģināju izdarīt pašnāvību. Neizdevās! Bet ja būtu izdevies, es nekad nesatiktu savu sievu, man nebūtu bērnu, es nekad nekļūtu par oratoru un neiedvesmotu citus. Nedrīkst padoties, jo tu nekad nezini, kas tevi gaida aiz nākamā stūra”. 


“Man skapī ir daži pāri apavu, jo es esmu redzējis brīnumus. Ja nu Dievs dod man iespēju izārstēties... Tomēr biežāk Dievs dziedē nevis miesu, bet garu. 

Reiz, uzstājoties Kalifornijā, pie manis atnesa puisēnu, kuram, tāpat kā man, nebija roku un kāju. Puisēnam bija tikai pusotrs gads. Es nevarēju viņai “iedod pieci”, mums abiem nebija roku, bet es uzliku savu mazo kāju viņa kājiņai un bērns uzsmaidīja. Tas jau bija mazs brīnums!
 

Esiet pateicīgi par to, kas jums ir. Tagad es spēju drukāt 43 vārdus minūtē uz datora klaviatūras, vienlaikus dzerot kafiju, bet agrāk pat nevarēju iedomāties, ka to spēšu.  Pirms mani uzņēma augstskolā, man atteica mācības 52 mācību iestādēs! 52 neveiksmes, bet es turpināju meklēt, kamēr atradu to, ko man vajag. Valsts nebija gatava izsniegt man kredītu mācībām, to palīdzēja izdarīt kāda sabiedriska labdarības organizācija. Ja valsts nav gatava atbalstīt, palīdz cilvēki!”

Pēc ārzemju preses materiāliem