Modernā sērošana jeb šokējošo stāstu par britu pāri, kuri mājās dzīvoja kopā ar mirušu mazuli, komentē psihologi

"Mēs vēlamies lauzt tabu," par notikušo saka 21 gadu vecā Šarlote un viņas vīrs, 28 gadus vecais Atila. Jauno cilvēku pirmdzimtais - meitiņa - ilgi nenodzīvoja. Tomēr vecāki ar mirušo bērnu kopā pavadīja divas nedēļas, vedot viņu ārā pastaigās un aprūpējot tā, itin kā bērns būtu dzīvs. Attēlus no savas ikdienas dzīves pāris izvietoja arī sociālajā tīklā "Facebook", ziņo britu medijs “Dailymail”.
 

Māmiņa: “Vēlos par šo runāt skaļi”
Par neordināro gadījumu pirmie vēstīja britu mediji. Jorkā dzīvojošo vecāku meitenīte Evlina piedzima slimnīcā Līdsā, bet mazulītes veselības stāvoklis bija dramatisks: smadzenes pilnībā gludas, plaušas un elpceļi neattīstīti. Nebija nekādu ilūziju, ka bērns varētu izdzīvot. Evlina nomira. Māmiņa Šarlote par augļa patoloģijām zināja jau grūtniecības sākumposmā, tomēr izlēma bērnu dzemdēt.
 

Lasi arī: Kā dzemdēt bērniņu, kurš ir "aizgājis" mammas vēderā

Teju divas nedēļas meitenītes mirstīgās atliekas tika uzglabātas morgā, jo vecāki ar bērēm nesteidzās. Ar ārstu atļauju paņemot ķermeni no morga, pāris mazuli ievietoja ratiņos un devās pastaigās. Tika uzņemti ģimenes foto. Visbeidzot pāris uz četrām dienām Evlinas mirstīgās atliekas paņēma uz mājām un tikai pēc tam zīdainis tika apglabāts.

Pati māmiņa Šarlote par savu un vīra izdarīto izvēli izsakās šādi: “Daudzi cilvēki nemaz nav dzirdējuši par iespēju vecākiem sērot šādā veidā, pavadot neilgu laiku ar savu mirušo bērniņu un pakāpeniski tiekot pāri skumjām. Ar mani ir sazinājušās arī citas mammas, kurām ir nācies pārciest ko līdzīgu un viņas pieļauj, ka šāda iespēja būtu palīdzējusi. Vēlos par šo runāt skaļi.”
 

Palīdzība sērojošajiem vecākiem
Par īpatnējā “sērošanas mehānisma” procesu atbildīgā Jaundzimušo mirstības labdarības organizācijas “Sands” (Sands Stillbirth and Neonatal Death Chairity) pārstāve Dr. Mišele Hilsa britu medijam BBC pauda, ka konkrētais pāris esot pavadījis ar savu mirušo bērnu neierasti ilgu laiku, taču tā esot katras atsevišķas ģimenes izvēle.

“Svarīgākais ir tas, ka šādā nelaimē nonākušajiem vecākiem tiek piedāvātas vairākas rīcības iespējas. Jā, daudzi vecāki nespētu iedomāties ņemt savu nesen mirušo zīdaini mājās, daži vēlas pavadīt šo laiku slimnīcā, savukārt citi – speciālos aprūpes centros,” skaidro mediķe.
 

“Tikko piedzimuša bērna zaudēšana ir neiedomājamas sāpes. Strādājam, lai palīdzētu vecākiem kā vien spējam,” piebilst Hilsa, kuras pārstāvētā iestāde informēja Šarloti un viņas vīru par iespēju šādi šķirties no neizdzīvojušā mazuļa.


Prioritāte – ģimenes vēlmes un cerības
Labdarības organizācijas “Sands” izpilddirektors Klē Harmers sarunā ar britu mediju “Telegraph” apliecināja, ka par “auksto šūpuli” (cold cot - no angļu val.) Lielbritānijā dēvētais process Šarlotei un vīram esot būtiski palīdzējis tikt pāri traģēdijai:

“Evlinas vecākiem tā bija iespēja pavadīt ar savu bērnu ierobežotu laiku. Daži vecāki apliecina, ka tas esot ievērojami līdzējis sēru laikā. Iesaku vērsties pie mums ikvienai ģimeni, kura zaudējusi savu tikko dzimušo mazuli.”

Kentas hercogienes Katarīnas dibinātā speciālā aprūpes centra “Martin House Hospice” pārstāve arīdzan atbalstīja abu vecāku izvēli: “Uzsvaru vienmēr liekam uz ģimenes vēlmēm. Ieguldām milzīgu darbu, lai iespēju robežās maksimāli piepildītu viņu cerības un apmierinātu viņu vēlmes.”

Latviešus šokē britu ģimenes stāsts
Zīmīgi, taču stāsts par sērojošo ģimeni Latvijā un Lielbritānijā tika uztverts krasi atšķirīgi.

Kamēr mūsmājās šāda informācija lasītājos izraisīja manāmu sašutumu, tika nodēvēta par šokējošu, publiskajai videi neadekvātu, neiecietīgu un šausmīgu, britu salās lasītāji ziņas komentāros pauda ģimenei savu līdzjūtību, vēlēja to labāko, dalījās līdzīgos stāstos no savas dzīves, kā arī civilizēti diskutēja par Šarlotes un viņas vīra izdarīto izvēli.

Komentāri britu medijos:
"Protams, maz ļaunu komentāru. Bet, ja šis būtu noticis citā valstī, cilvēki rakstītu negatīvus komentārus."

"Kritiķu uzradīsies daudz. Pieļauju, ka vairumam no tiem nekad nav nācies zaudēt savu bērnu. Šis pāris nevienam netraucē dzīvot, viņi sēro tā, kā viņiem vieglāk, lieciet viņiem mieru. Dusi saldi mazais! Tu esi pārtapis par spožu zvaigzni."

"Mana brālēna/māsīcas mazulis arī piedzima ar hromosomu anomālijām un neilgi pēc tam nomira. Kad mazais piedzima, viņiem šķita, ka ir izredzes, bet veselības problēmu bija tik daudz. Tika izlemts, ka turēt viņu pie dzīvības būtu vienkārši netaisnīgi. Tik neticami skumji..."

"Nabaga vecāki. Kas tāds var notikt ar jebkuru no mums (16.gadsimta Lielbritānijas kristiešu teiciena formā). Nespēju pat iztēloties, kā var pārciest zīdaiņa zaudēšanu, taču esmu drošs/a, ka šis process palīdzēja vecākiem. Mīlestību visiem tiem, kuri cietuši līdzīgi."

Portāls Kasjauns.lv arīdzan sazinājās ar vietējiem psihologiem un psihiatriem, lai vaicātu viņu viedokli par Lielbritānijā šobrīd populāro sērošanas mehānismu, kā arī iemesliem, kādēļ tik krasi atšķiras Latvijas un britu salu iedzīvotāju domas par šīs ģimenes rīcību. Pēc iepazīšanās ar stāsta tematiku, vietējie speciālisti izvēlējās komentārus nesniegt.

Avots: www.kasjauns.lv