Profesore: Nav mūsu bērni dumji, bet sešgadnieki skolā ir neprāts
Sešgadnieks skolā. Projekts, kas liek mūsu sabiedrībai bangot karstās diskusijās. Tiek piesauktas citu valstu pieredzes un labie rezultāti, bet mums pašiem arī ir sava sešgadnieku pieredze un nopietna – eksperimentālās sagatavošanas klases, tautā sauktas par nulto klasi, darbojās ilgus gadus.
Tātad - mums jau bija skolēni skolā no sešiem gadiem, tikai toreiz ieviestais projekts pēc dažiem gadiem tika slēgts. Lai noskaidrotu iemeslus, portāls lsm.lv uzrunāja Daugavpils Universitātes profesori Elfrīdu Krastiņu, kura bija iesaistīta šī projekta darbā. Elfrīda Krastiņa stāsta, ka projekts eksperimentālām sagatavošanas klasēm sākts 1976.gadā.
Eksperimentālo sagatavošanas klašu projekta
vēsture
Sākotnēji šajā projektā strādāja ar trim skolām – Rīgas 45.
vidusskolu, Lapmežciema pamatskolu un Engures vidusskolu. Projektu
vadīja Maskavas Pedagoģijas pētniecības zinātniskais institūts.
Vēlāk, pirms sešgadnieki uz skolu devās visā valstī, eksperimentu
paplašināja, tas notika vēl vairākās skolās un bērnudārzos.
Zinātniski pētnieciskais institūts nodrošināja projekta ieviešanas
seminārus, notika atklātās stundas, pedagogi mācījās, un šis
process bija stingri kontrolēts.
1986.gadā sešgadnieki ienāca pirmajā klasē, tātad bija pagājuši 10
gadi no projekta sākuma.
Sākumā mācījās sešas dienas nedēļā, tad pārgāja uz piecu dienu
mācībām.
Pedagoģes Antonijas Karules vadībā pārstrādāja mācību saturu,
noteica zināšanu līmeņus, starppriekšmetu saiknes un pārveidoja
programmas. Tad, kad sešgadnieki nonāca pirmajā klasē, sāka izdot
arī speciālas mācību grāmatas un darba burtnīcas.
Projektā bija stingri nosacījumi – tika pārbaudīts bērnu
veselības stāvoklis, tika, piemēram, pētīts bērna nogurums, skolas
materiālā bāze. Bērniem bija nepieciešama guļamtelpa, rotaļtelpa,
vairākkārtēja ēdināšana.
Bērnu skaits klasē - ne vairāk kā 15 bērnu.
Profesore Elfrīda Krastiņa atceras, ka pret projektu nebija
pretenziju, kad tas notika eksperimentālā stadijā, bet tad, kad tas
tika ieviests skolā, tad sākās problēmas, jo skolu direktori teica,
ka grūti nodrošināt gulēšanu vai vairāku reižu ēdināšanu, nav
rotaļu telpu. Tas bija papildu slogs skolai.
90. gadu sākumā, kad izglītības ministrs bija Andris
Piebalgs, sākās šī projekta likvidācija.
Vai bērnam jāiet skolā no sešiem gadiem?
Profesore saka, ka sešgadnieks ir pirmsskolas bērns. “Ja bērns būs
skolā, vai vecāki viņu spēs savākt pēc stundām, kas ar viņiem
darbosies? Tas man šķiet nereāli kaut tikai šajā nozīmē vien.
Mācību process var notikt tā, kā pašlaik, sešgadnieks ir bērnudārzā
un, ja vēlas, var nosaukt to par pirmo klasi.
Ja nauda seko skolēnam, tad, protams, direktori sešgadniekus grib
skolā. Iespējams, arī daļa vecāku grib bērnus redzēt skolā, jo par
skolu nav jāmaksā, kā tas ir bērnudārzā.
Vai skolotāji gatavi pārmaiņām?
Profesore Elfrīda Krastiņa norāda, ka skolotāji ir dažādi, nekad
nevar vienādot. Jāatceras, ka viena daļa pedagogu ir tikai
izpildītāji, viņi par bērnu attīstību nedomā radoši. Skola ir
konservatīva sistēma, ko nevar krasi mainīt. Nevis saturs ir
jāpārmaina, bet jāsaprot, ar kādām metodēm strādās ar bērnu.
Ārzemju metodiku nevar vienkārši pārcelt, tā ir jāadaptē mūsu
sistēmai.
Visu rakstu lasi ŠEIT.
Teksts: Ināra Antiņa, Lsm.lv bērnu satura redaktore
Avots: www.lsm.lv