"Tas, kas notiek dzemdībās, ir karš..." Kā dzemdē sievietes Krievijā

Žurnāliste Anna Rodina pēc Meduza.io lūguma stāsta, kā notiek dzemdības Krievijā. Un pats svarīgākais – kas būtui jādara, lai sievietes sava bērna dzimšanu atcerētos bez šausmām.

Dzemdējošai sievietei svarīgs ir katrs vārds, ko viņai pasaka slimnīcā
Maskavas 68. klīniskās slimnīcas dzemdību nodaļā ir ļoti kluss. Vecmāte Natālija Boradinceva uzmanīgi paver durvis palātiņai, kurā sieviete gatavojas dzemdībām. Topošā māmiņa uz piepūšamās vingrinājumu bumbas, pie transformējamās gultas dežurē vīrs. Uz galda – zupas, jogurti. “Mūsu slimnīcā katra dzemdē tā, kā viņai ērtāk. Četrrāpus, sēžus, stāvus. Ja sievietei tā ir ērti, mēs tikai priecājamies."
 
Ēka ir veca, būvēta 1957. gadā, taču remonts veikts nesen. 2014. gadā par galvenā ārsta vietnieku kļuva ginekoloģe akušiere Jūlija Vučenoviča. Viņa kopā ar kolēģiem izdomāja, kā milzīgo dzemdību zāli un pirmsdzemdību palātas sadalīt atsevišķās palātiņās. Katrā ir atsevišķa vannasistaba – siltais ūdens palīdz vieglāk paciest pirmsdzemdību sāpes. 

“Ūdenī dzemdēt izvēlas daudzas, pie mums brauc arī no citām pilsētām,” portālam Meduza.io stāsta Boradinceva. Viņa uz 68. slimnīcu strādāt atnāca 2014. gadā kopā ar Vučenoviču. Pirms trim gadiem te bijis tipisks padomju dzemdību nams ar dzelžainu režīmu. 

“Personāls sievietēm diktēja noteikumus, kā jāuzvedas pirms dzemdībām, to laikā un pēc tam,” atceras vecmāte. Vučenoviča nolēmusi šo sistēmu mainīt. “Disciplīna ir laba lieta visās dzīves jomās, taču no dzemdību nama pacientēm to nevar pieprasīt. Tāpēc, ka dzemdē tieši sieviete. Pat ja viņai blakus būs piecas lieliskas vecmātes, kuras zinās, kā labāk. Tāpat viņas vietā šīs vecmātes piedzemdēt nevarēs.” 

Vučenoviča un Boradinceva apmeklējušas seminārus pie populārā franču akušiera Mišela Odēna. Viņš, tāpat kā daudzi citi ārsti, aicināja pārskatīt savu attieksmi pret dzemdniecību. Odēns atklāti runāja par to, cik svarīgs topošajai māmiņai var būt katrs akušieres teiktais vārds. Un ka medicīnas darbinieku galvenais uzdevums ir saudzīga asistēšana dzemdību procesam – bez aktīvas “komandēšanas”, kā dzemdējot būtu jāuzvedas.

“Medicīniskā izglītība Krievijā vairāk uzmanības veltī dzemdību “tehniskajai pusei” – bērna galviņas apkārtmēram, iegurņa izmēriem,” stāsta akušiere. “Taču mēs sākām pievērst uzmanību arī tam, cik svarīgas ir dzemdētājas izjūtas. Lai viņa justos ērti, komfortabli. Lai nebaidītos. Un šo atmosfēru vajag radīt: izveidojot atsevišķas dzemdību palātiņas, kurās ir klusums, pieklusināts apgaismojums un skan patīkama mūzika,” raksta “Meduza”.
 

“Es cietu – un ciet tu arī. Pēc tam jau viss aizmirsīsies”
Tādu dzemdību namu, kur sieviete ar apdrošināšanas polisi saņems atsevišķu palātiņu, vīra klātbūtni un saudzīgu akušieru atbalstu, pagaidām nav daudz pat Maskavā.

Savukārt Poļina no Vladivostokas stāsta, ka dzemdību namā ieradusies svētdienā. Bija pulksten seši no rīta. Ūdeņi jau bija nogājuši, un ārste pēc pacientes apskates apsolījusi, ka pie viņas pienāks ik pēc pusstundas. 

“Turpmāko 5 stundu laikā dzemdību zālē neviens tā arī neparādījās. Sāpes bija tik stipras, ka jau vairs nevarēju ne ne staigāt, ne sēdēt. Es rāpoju pa grīdu, jo baidījos – ja kāpšu uz kušetes un no sāpēm zaudēšu samaņu, es vienkārši nokritīšu no tās. 

Kaut kādā veidā aizkļuvu līdz māsu istabai. Jautāju akušierēm, kuras tur dzēra tēju, vai var lūgt kādu pretsāpju līdzekli, jo paciest to jau vairs nav manos spēkos. Taču saņēmu atbildi: “Ja jau pati atnāci, tātad viss kārtībā. Ne jau tu pirmā te dzemdē. Visas cieš, un arī tev jāpacieš,” - tā situāciju Poļina atstāstījusi portālam Meduza.io.

Sievietes maz zina par savu ķermeni, vāji iztēlojas dzemdību procesu. To, kā viņas var to ietekmēt. Kāda palīdzība viņām pienākas

Un Poļina cieta. Pat tad, kad pēc pusotras stundas ilgām kontrakcijām krēslā akušieres sāka spiest Poļinas vēderu ar pašas kreklu. 

“Lai arī kā uz manis kliegtu, bērns ārā nenāca. No sāpēm viss jau bija kā miglā. Beidzot pie manis pienāca ārsts. Paklausījās ar trubiņu. Secināja, ka sākusies hipoksija (skābekļa samazināšanās), un teica, lai atnes knaibles. Sāku kliegt, ka nevajag knaibles, ka dzemdēšu pati. “Atvaino, par vēlu,” viņa sacīja, “Ir jāglābj bērns.”

Knaibles, kā teica ārsts, tika izmantotas ideāli, un problēma nebija tajās. Turklāt, kad Poļinai uz krūtīm pirmoreiz uzlika meitu, bērns bija zili violetā krāsā, notikušo apraksta “Meduza”.
 
“Notikušā sekas bija mana psiholoģiskā trauma un bērna saspiestā galviņa. Iespējams, meita iesprūda kaut kur man iegurņa kaulos un, kad viņu no manis centās izspiest ar krekla palīdzību, galva tika saspiesta. 

Ārstu, kam vajadzēja nākt “katru pusstundu”, Poļina tā arī vairs nesastapa. Pirmās dienas pēc dzemdībām bijis “ne līdz tam”, bet pēc tam vienkārši gribējies šo visu ātrāk aizmirst. “Galvenais, lai bērns ir vesels,” viņa saka.

Vecmāte: "Sieviete, beidziet kliegt! Jūs traucējat strādāt!"
Pēc psiholoģes Adrianas Imžas domām, daudzas sievietes, kas dzemdību laikā tiek pakļautas vardarbībai, pat neaizdomājas, ka viņām ir kādas tiesības. Jo viņām gluži vienkārši trūkst informācijas. 

“Sievietes maz zina par savu ķermeni, vāji iztēlojas dzemdību procesu. To, kā viņas var to ietekmēt. Kāda palīdzība viņām pienākas,” saka Imža.

Viņai piekrīt arī zibakcijas #насилие_в_родах (Vardarbība dzemdībās) viena no inicatorēm Jūlija Gorjačova. Nopietna problēma ir informācijas trūkums un tas, ka sievietes nav gatavas iespējamām sarežģītām situācijām dzemdībās. “Galvenokārt mātes sastāsta savām meitām: “Es cietu, un ciet arī tu. Pēc tam viss aizmirsīsies. Galvenais – klausi ārstu. Viņš zina labāk.”

Savukārt kultoroloģe Jekaterina Belousova salīdzina dzemdības ar iniciācijas procesu, kur dzemdētājas bezspēcība un neiesaistītība ir ļoti svarīgs elements. Pēc viņas domām, ar medicīniskā personāla fiziskas un verbālas agresijas palīdzību dzemdējošu sievieti cenšas “audzināt”, iedvest pakļāvību un padarīt nekaitīgu. 

Belousova ir veikusi zinātnisko pētījumu, kura laikā runājusi ar dzemdējušām sievietēm, un pēc šīm intervijām min kādu raksturīgu vecmātes citātu: “Sieviete, beidziet kliegt! Jūs traucējat strādāt.”

Ar medicīniskā personāla fiziskas un verbālas agresijas palīdzību dzemdējošu sievieti cenšas “audzināt”, iedvest pakļāvību un padarīt nekaitīgu. 

Par līdzīgu pieeju runājot sievietes no visas postpadomju telpas, piemēram, no Baltkrievijas.

Tomēr Gorjačova uzskata, ka situācija pamazām mainās. “Vēl pirms 25-30 dzemdēt drīkstēja, tikai guļot uz muguras. Un kontrakciju laikā drīkstēja tikai atrasties gultā, galvenokārt – arī uz muguras,” viņa stāstīja “Meduzai”.

Brīva uzvedība kontrakciju laikā, dzemdēšana vertikālā stāvoklī, partnera piedalīšanās dzemdībās – viss šis nebija ne iedomājams, ne arī pieejams. 

Tačus tagad tas ir ierakstīts pat dzemdību namu instrukcijās. Dažos galvaspilsētas dzemdību namos mazuli var laist pasaulē jebkurā pozā, ūdenī, var nākt ar savu akušieri, dūlu, ņemt līdzi uz dzemdībām personiskās lietas, šokolādi, lietot vingrojumu piepūšamo bumbu, karāties slingā, pat dejot kontrakciju laikā – ja vien ir sajūta, ka tas palīdz.

Pēc viņas domām, visas šīs pārmaiņas bijušas iespējamas tikai pateicoties tam, ka sievietes sākušas runāt par savām vajadzībām un pārdzīvoto.  

“Šādas izmaiņas nekad nenotiks “no augšas”, jo tur visus viss apmierina. Situācija mainās tikai tad, ja sievietes sāk masveidā par to runāt. Tikai tad, ja mēs noņemam tabu un sākam atklāti apspriest tēmu par vardarbību dzemdībās,” ir pārliecināta Gorjačova.
 

“Kamēr tu esi šeit, tas nav tavs bērns, bet gan mūsu”
Jeļenu uz dzemdību namu Krievijas galvaspilsētā atveda ar ātro palīdzību, par citas maskavietes pieredzi vēstī “Meduza”. “Tās man bija otrās dzemdības, tāpēc apmēram jau zināju, kā viss notiks. Es negaidīju maigus vārdus, biju gatava rupjai attieksmei un apvainojumiem. Daudz nedomāju, tāds ir parastais dzemdību nama “komplekts”. 

Jeļenai ir zems sāpju slieksnis, un pieņemšanas telpā viņa jau sāka kliegt. Medmāsas palīdzēja viņai iesēsties ratiņos un pēc tam, kad ieveda Jeļenu liftā, vienkārši aizspieda viņai muti. “Par aizbāzni izmantoja segu, kas man bija uzsegta. Absolūti aukstasinīgi. Vienkārši aizbāza kā korķi.”

Dzemdību laikā Jeļena lūdza pastāstīt, kādas manipulācijas tiks veiktas viņai un bērnam. “Procesa laikā man neko normāli nestāstīja,” atceras Jeļena, “pieņēma bērnu. Nabassaiti pārgrieza uzreiz, kaut arī biju lūgusi ārstiem to nedarīt. Mūs izlika gaitenī, lai novērotu. Pēc dzemdībām neonatologs pateica man kādu precīzu frāzi, kura, kā šķiet, daudz ko izskaidro: “Kamēr esat šeit, tas nav tavs bērns, bet gan mūsu.” 

Ārsti patiešām ir atbildīgi gan par māti, gan bērnu, apstiprina ginekoloģe akušiere Anastasija Sergejeva no Novosibirskas.
Dzemdību namā, kur strādā Anastasija, ik dienu atrodas vairāk nekā 100 cilvēku – ierodas no visa reģiona. 

Šeit nodarbojas ar smagiem gadījumiem un palīdz dzemdēt sievietēm ar arteriālo hipertoniju, endokrīnajām patoloģijām, smadzeņu audzējiem. 

“Pie mums dzemdēja sieviete, kura grūtniecības laikā pārdzīvoja insultu. Izdevās glābt viņus abus,” “Meduzai” stāsta Sergejeva. Ārsts maiņas laikā pieņem līdz 20 dzemdībām. Gadās, ka ķirurgs operāciju zālē palīdz izņemt augli un skrien pa gaiteni uz dzemdību zāli, lai palīdzētu sievietei dzemdēt dabiskā veidā.”
 
Radīt mājīgu atmosfēru, kliedēt dzemdētāju bailes un atbildēt uz viņu jautājumiem, pēc Sergejevas teiktā, vienkārši nav laika. Dzemdību zālē ir seši krēsli, un parasti tie visi ir aizņemti.
 
“Sievietes, kuras brauc pie mums, ir apmeklējušas sieviešu konsultācijas. Taču praktiski neko nav iemācījušās par dzemdību procesu,” stāsta ārste. “Es saprotu kolēģes: viņām katrai pacientei ir 15 minūtes. Tāpēc sievietei ir svarīgi pirms dzemdībām pašai izglītoties – palasīt literatūru, informāciju internetā, apmeklēt grūtnieču kursus. Ārsts neatbild uz jautājumiem, kuriem nav saistības ar neatliekamo palīdzību. Un ne jau tāpēc, ka nevēlas. Vienkārši nav tādas iespējas. Ne jau tikai viena sieviete dzemdē, kurai viņš var apkārt dejot. Viņam ir vesela plūsma ar pacientēm.”

Sergejeva piekrīt, ka reizēm ārsti un medicīniskais personāls uzvedas skarbi, taču uzskata, ka tādai pieejai ir attaisnojums, jo tā ir virzīta uz rezultātu. 

“Neviens ārsts nevēlas tīšām apvainot pacienti. Esam mācījušies par ārstiem, lai ārstētu cilvēkus. Bet, ja sieviete dzemdību laikā vispār nedzird, ko viņai saka ārsti, reizēm esam spiesti uzvesties tā, ka pacientei tas nepatīk. 

Piemēram, viņa saka: “Man sāp!” Es atbildu: “Kam tu dzemdē? Ja sev, tad ir jāpacieš.” Un ko man darīt, ja bērna galvu viņa ir izspiedusi, un viss, vairāk nespiež. Kā tad man izturēties šajā situācijā? Viņai taču ir jādzemdē veselīgs bērns. Ja nepiedzemdēs – mani iesēdinās cietumā.”
 

"Ko šīs jūtelīgās vecmātes varēs izdarīt? Tikai apsēsties blakus un raudāt"
Kā vēl vienu iemeslu tam, ka ārstiem reizēm ir diezgan rupja attieksme pret pacientēm, Sergejeva un viņas kolēģes min izdegšanu un motivācijas trūkumu. 

Pēc Novosibirskas statistikas pārvaldes ziņām, vidējā alga veselības nozarē Novosibirskas apgabalā 2017. gadā ir  27 834 rubļi (406,17 eiro).

Salīdzinājumam: Maskavā ārsta alga 2016. gadā bijusi, sākot no 87 300 rubļiem (1273,92 eiro), vidējā medicīniskā personāla – 58 000 rubļu (846,36 eiro), jaunākā medicīniskā personāla – 34 800  rubļu (507,82 eiro).

“Mums ir ārstes, kuras pašas ir mātes,” stāsta Anastasija Sergejeva. “Viena ir vientuļā māmiņa, bet likme viņai ir 25 000 rubļu (364,81 eiro) mēnesī. Protams, ka viņa ņem vairāk dežūru un likumsakarīgi vairāk nogurst. Kad es saku: “Esmu pēc dežūras,” tad tie, kuri nekad nav strādājuši slimnīcā, mani nesaprot. Tas, kas notiek dzemdību nodaļā, ir karš. Tas ir adrenalīns un prieks, taču tas ir arī milzīgs stress. Tāpēc, ka tu – pat nerunājot, ka tu varēsi uz brītiņu apgulties – tev pat piesēst nav laika. Uzreiz sauc: ātrāk, steidzama operācija! Un tu esi spiests nevis vienkārši skriet, bet gan skriet, pa ceļam vēl pieņemot svarīgus lēmumus, no kuriem ir atkarīga cilvēku dzīvība.

Viņas vārdus apstiprina arī Abidata, ārste no Mahačkalas (viņa Meduza.io lūgusi savu uzvārdu neminēt).

Maiņas laikā katrs ārsts pieņem 15-20 sievietes, viņa stāsta. Un ne visas uzvedoties adekvāti. Daudzas arī pašas kliedzot uz personālu. “Grūti ar tādu slodzi joprojām būt pozitīvam cilvēkam.”

Profesijās, kuras saistītas ar palīdzēšanu cilvēkiem, izdegšanas risks ir daudz augstāks nekā citās, uzskata medicīnas psiholoģe Jūlija Merenčuka. Šādā veidā cilvēka psihe aizsargājas no sāpēm un ciešanām, kas tai ir pretdabiskas. Nostrādā izslēgšanas mehānisms, kurš “atslēdz” ārstu no pārdzīvojumiem, kas saistīti ar darbu. 

“Emocionālā iesaiste katrā darba mirklī padara speciālistu nestabilu, ir liels risks kļūdīties, veikt nekoordinētas darbības,” stāsta Merenčuka. “Tāpēc vecmātes bieži pacientēm šķiet aukstas un atsvešinātas. Viņas vienkārši ir maksimāli koncentrējušās tikai uz funkcionalitāti. Ja viņas pievienosies sievietei viņas ciešanās – ko tad šīs vecmātes varēs izdarīt? Tikai apsēsties blakus un raudāt.”

Jevgeņija, kura lūgusi savu uzvārdu neminēt, jau kopš 1993. gada strādā par operāciju māsu kādā no Novosibirskas perinatālajiem centriem. Viņa atzīst, ka izdegšanas problēma kopš 2010. gada kļuvusi daudz aktuālākā nekā iepriekš. “90. gados mums bija vienas dzemdības nedēļā. Bet tagad gadās pat 40 diennaktī. Nesen parēķinājām: izrādās, kopš 2017. gada sākuma mūsu centrā veikts vairāk nekā 1000 ķeizargrieziena operāciju. Tie ir 35% no visām dzemdībām.”

Šajā perinatālajā centrā atsevišķas palātiņas ir tikai “sievietēm ar servisu”. Tā dzemdību namos sauc tās, kuras ir apmaksājušas papildus pakalpojumus un noslēgušas dārgāku dzemdību līgumu. Pie viņām var atnākt vīrs, mamma, jebkurš cilvēks, ko viņa ir izvēlējusies par atbalstītāju. Tās, kuras par ekstrām nav maksājušas, dzemdē kopējā dzemdību zālē. “Tur ir četri krēsli. Iedomājieties, ja blakus kādam no tiem stāvēs kādas sievietes vīrs,” saka Jevgeņija. “Citām dzemdētājām viņš nav vajadzīgs.”
 

Jūlija: “24 gadu vecumā paliku bez dzemdes un bez vīra”
Ņižņijnovgorodas iedzīvotājai Jūlijai bija grūtniecība ar sarežģījumiem. 18. maijā viņai vajadzēja veikt ķeizargriezienu, taču dzemdību namā izdevās nokļūt tikai 25. datumā. Jo nebija vietu. 

Jūliju nolika uzgaidāmajā telpā. Kamēr citām grūtniecēm veica apskati, viņa izgāja gaitenī. “Tajā pašā naktī man šausmīgi sasāpējās vēders,” stāsta Jūlija. “Mani apskatīja dežurējošais ārsts. Teica, ka dzemdes kakliņš vēl nav vaļā, un aizsūtīja iet gulēt. Es apgūlos. Biju tādā kā pusnemaņas stāvoklī. Izglāba tas, ka man savajadzējās uz tualeti. Kad devos turp, no manis sāka tecēt asiņu straumīte.” 

Operāciju veica vairākas stundas. Izglāba bērnu, kurš gandrīz jau vairs neelpoja. “Pēc tam ārsts sacīja, ka man ir paveicies. Parasti šādās situācijās izdodas glābt tikai vienu no abiem. Taču dzemdi man nācās izgriezt. 24 gadu vecumā paliku bez dzemdes un bez vīra – viņš aizgāja, kad ieraudzīja izziņu par to, ka tā ir izgriezta. Bet man tikai vajadzēja laicīgi veikt ķeizargriezienu...”  
To, ka asās sāpes vēderā var būt dzemdes plīsuma simptoms, Jūlija nezināja. Un cilvēka, kurš viņai to varētu pastāstīt, blakus nebija. 

Dakteris Oļeņevs: "Tipiskie padomju dzemdniecības principi ir sevi izsmēluši"
24. Pilsētas klīniskās slimnīcas perinatālā centra vadītājs Antons Oļeņevs “Meduzai” uzsver: informācijai ir milzu nozīme dzemdību procesā, un tieši tas palīdz sievietei dzemdēt veiksmīgi. “Svarīgi, lai sieviete un ārsts būtu vienisprātis lēmumu pieņemšanā. Lai viņi būtu uz viena viļņa.”  

Oļeņevs uz perinatālo centru atnāca strādāt 2012. gadā. Piecu gadu laikā viņam izdevies būtiski mainīt slimnīcas sistēmu: reorganizēt bērnu nodaļu, padarīt palātas ērtākas, lai mātes tur varētu uzturēties kopā ar saviem bērniem, ieviest dzemdību namā radinieku apciemojumus un nomainīt iepriekšējās neērtās uz mūsdienīgām transformējamām gultām, kur sievietes var dzemdēt jebkurā viņām ērtā pozā.

“Mēs šeit saskārāmies ar tipiskām tā sauktās padomju dzemdniecības parādībām – ar principiem, kas sen ir sevi izsmēluši un kuriem jau sen nav nekādas jēgas,” stāsta Oļeņevs.

“Piemēram, Padomju Savienībā sievietes ar bērniem pēc dzemdībām izšķīra. Tas bija ērti tādā ziņā, lai māte varētu radināt sevi pie domas, ka viņai pēc iespējas drīzāk jāatgriežas darbā. Pēckara gados tas bija aktuāli – bez sievietēm valstij būtu klājies grūti. Bērnus atdeva silītēs, baroja pārtraukuma laikā. Par krūtsbarošanu, protams, nebija nekādas runas. Taču tagad šai shēmai vairs nav nekādas loģikas. Kāpēc algot atsevišķus cilvēkus, kuri visas diennakts garumā pieskata bērnus, ja to var izdarīt viņu mātes? Un neviens to neizdarīs labāk par viņām.”
  

Arī Krievijā attīstās ģimenes dzemdības un dūlu kustība
Pēc Oļeņeva teiktā, vecā kaluma ārstiem un vecmātēm ir nācies mainīt savu attieksmi pret profesiju. Pieņemt, ka viņi nevada dzemdības, bet tikai maigi kontrolē dabisko procesu. Un laikus iejaucas, ja kaut kas nav kārtībā. “Mūsdienās sievietes vēlas zināt, kas ar viņu notiek dzemdībās. Un viņai nevar nesniegt šo informāciju,” atzīst Oļeņevs, “Viņai ir jājūtas droši un jāsaprot, ka viss notiek, kā tam ir jānotiek. Tāpēc dzemdībās tik svarīgi ir palīgi, un tieši tāpēc mēs attīstām dūlu iesaistīšanos šajā procesā.”

Dūla ir topošās mātes palīdze, kura atbalsta sievieti pirms un pēc dzemdībām, kā arī dzemdību laikā. Gan fiziski, gan psiholoģiski. Dūla ir lietas kursā par procesa fizioloģisko pusi, tāpēc var izstāstīt, kas ar viņu notiek. Arī izskaidrot vienu vai otru ārsta lēmumu, norādīt uz procedūras plusiem vai mīnusiem. Dūla pieprot arī masāžas tehnikas un var pastāstīt sievietei, kādi elpošanas veidi atvieglo sāpes, kurā pozā ir vieglāk dzemdēt. Viņai ir jāpiekrīt jebkuram dzemdētājas lēmumam un neiesaistīties strīdos ar ārstiem vai vecmātēm. Taču dūla palīdz arī komunikācijā ar medicīnisko personālu, rada sievietei aizsargātības sajūtu brīžos, kad viņai sāp vai ir bail.

“Sieviete dzemdību laikā ir ļoti ievainojama,” uzsver psiholoģe Adriana Imža. “Viņai ir vajadzīgs kāds, kurš var viņu aizstāvēt. Reizēm dzemdībās ir jāpieņem svarīgi un sarežģīti lēmumi, un dzemdētāja vienkārši nav tādā stāvoklī, lai to izdarītu. 
Atbalstīt dzemdību laikā var gan māte, gan draudzene. Taču, protams, ja ir izveidojušās uzticības pilnas attiecības ar dzīvesbiedru, neviens nav tuvāks par viņu.

Psiholoģe arī uzsver, ka dzemdētājas tuvinieku piedalīšanās dzemdībās (vai tā būtu dūla, vai vīrs vai draudzene) mazina agresijas risku un psiholoģisko spiedienu no medicīniskā personāla puses. 

“Turklāt šāds novērotājs ir mazāk koncentrējies uz ķermeniskajām izjūtām un labāk dzird, ko viņam saka mediķi,” atgādina Imža.
 

Poļina: "Ja morālais atbalsts man būtu bijis pirmajās dzemdībās, tādas šausmas nebūtu notikušas"
Poļina no Vladivostokas pēc traumatiskās pieredzes ar pirmo bērnu (kad viņai ar kreklu spieda vēderu) otro nolēma dzemdēt vīra klātbūtnē, “lai būtu droša, ka ka viņš izdarīs visu, kas man dzemdību laikā būs vajadzīgs”. 

Poļinas grūtniecības laikā abi kopā ar vīru lasījuši rakstus par to, kā tieši tuvinieks var palīdzēt dzemdējošai sievietei. Psiholoģe Adriana Imža atzīst, ka kopēja dzemdību pārdzīvojumu pieredze vīrietim ir ne mazāk svarīga kā sievietei. Tā viņš ne tikai vienkārši tiks pie “dzimtas mantinieka”, bet bērna piedzimšana kļūs arī par viņa personisko stāstu. 

Poļinas meita piedzima pirms mēneša. Viņa stāsta, ka procesa laikā absolūti nav uztraukusies un piedzemdējusi mazo 5 stundu laikā. “Vīrs, protams, ļoti uztraucās. Taču turējās! Centās man novērst uzmanību, taisīja sāpes mazinošu masāžu, jokoja: sak, pacieties vēl mazliet, un mēs drīz vien ieraudzīsim mazu krunkainu cilvēciņu. Morālais atbalsts ir ļoti svarīgs. Ja man tas būtu bijis pirmajās dzemdībās, esmu pārliecināta, ka tādas šausmas ar mums nebūtu notikušas.”
 

Avots: www.kasjauns.lv