Ātrā palīdzība: tiešām neatliekama vai veids, kā apiet rindas?

Studijā: Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis un  juriste Solvita Olsena.

Lai arī šobrīd darbojas sistēma, ka, izvērtējot situāciju, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests var atteikt izbraukumu, Liene Cipule stāsta, ka atteikums ierasties ir tikai 2% izsaukumu. Pārējos 98% gadījumu mediķi tomēr dodas uz izsaukumu, jo telefoniski ne vienmēr ir iespējams izvērtēt pacientu patieso stāvokli. Tāpat par iemeslu, kādēļ grūti atsijāt nepamatotus izsaukumus minams fakts, ka cilvēki telefoniski nereti nesauc īstos ātrās palīdzības izsaukšanas iemeslus, kā arī samelo par savu tā brīža veselības stāvokli. Kā piemēru speciāliste min gadījumu, kad telefoniski 34 gadus vecs vīrietis sūdzas par nespēju elpot, bet rezultātā mediķi konstatē ļoti stipras iesnas, mediķus sauc arī hroniskie slimnieki, kam nepieciešams, piemēram, iepotēt zāles. 

Situācijās, kad mediķi jau ir pie pacientiem uz vietas, aptuveni 50% gadījumu pacienti tiek atstāti mājās, 45% gadījumu tiek konstatēts dzīvībai bīstams stāvoklis, kas prasa hospitalizāciju. Un vēl paliek daļa pacientu, kuri tiek vesti ne tikai uz slimnīcu, bet arī citām sociālās palīdzības iestādēm tikai tādēļ, lai cilvēku neatstātu, piemēram, uz ielas. Tādējādi ātrā palīdzība veic funkciju, kas tai nebūtu jāveic. Tāpat ātrajai palīdzībai nebūtu jābrauc gadījumos, kad tantei bezmiegs, vientulības sajūta vai nepieciešamība atvest medikamentus. 

Liene Cipule stāsta, ka iespēju izrakstīt rēķinu par nepamatotu izsaukumu NMPD izmanto ļoti reti. Un tam esot savi iemesli. Viens no tiem - lai varētu iekasēt samaksu, cilvēks jau izsaukuma brīdī ir jābrīdina par tādu iespējamību. Un tālāk jau brigādei ir jāvērtē pacienta stāvoklis. Un arī tad situācija nav viennozīmīga, jo var rasties konflikti - pacienti parasti ir pārliecināti, ka izsaukums ir pamatots. Un reizēm tā var gadīties, ka brigāde bez padziļinātām pārbaudēm kaut ko palaiž garām, kā rezultātā pacienta veselības stāvoklis var vēl vairāk pasliktināties. 

Lai izvairītos no šāda veida problēmām, esot jāmaina samaksas iekasēšanas kārtība, kas, iespējams, varētu būt centralizēta. Un samaksa būtu iekasējama vien tad, kad būtu izpildījušies vairāki nosacījumi - dispičers ir brīdinājis, brigāde ir konstatējusi, ka ātrā palīdzība pacientam nebija nepieciešama, turpmākajās dienās sadarbībā ar ģimenes ārstiem slimnīcu uzņemšanām tiek konstatēts, kas ar pacientu notiek tālāk. 

Lielais pieprasījums pēc ātrās palīdzības ir sekas sliktai veselības nozares politikai un finansējuma trūkumam.

Juriste Solvita Olsena norāda, ka lielais pieprasījums pēc ātrās palīdzības ir sekas sliktai veselības nozares politikai un finansējuma trūkumam. Un šādā gadījumā nedrīkstot vērsties pret cilvēkiem, kuri izsauc ātro palīdzību, jo sistēmas organizatoriskie trūkumi cilvēkiem reizēm neatstāj citu iespēju. Kā vienu no risinājumiem speciāliste min cilvēku izglītošanu, lai pacienti tomēr vairāk prastu izvērtēt savi veselības stāvokli un apzināties iespējamos risinājumus. Savukārt ģimenes ārsti esot secinājuši, ka nav slimnīcas, kur hroniskie pacienti varētu vērsties pēc palīdzības. Pacienti var doties vai nu uz augsta līmeņa slimnīcām, vai arī pie ģimenes ārsta. 

Ēriks Miķītis skaidro, ka bieži vien cilvēki izsauc ātro palīdzību, jo tā ir iespēja apiet garās rindas uz dažādiem izmeklējumiem. Tajā pašā laikā nedrīkstot uz pacientiem skatīties ar aizdomām, jo viņi tomēr nav kompetenti paši sev izvērtēt veselības stāvokli. 

Klausies visu raidījumu!