Smagi slimo bērnu vecāki: izjusti ārstu mudinājumi atstāt bērnus "sistēmai"

Vecākus mudinot atteikties no slimiem mazuļiem

Februārī īpašā, paliatīvā aprūpē esošiem bērniem veltītā preses konferencē par sociālo nozari atbildīgais ministrs Jānis Reirs („Vienotība”) norādīja, ka arvien biežāk publiskā telpā dzirdami stāsti par vecākiem izteiktiem pamudinājumiem atstāt smagi slimos bērnus valsts aprūpei.

Bērnam ir tiesības, un valstij un sabiedrībai ir pienākums nodrošināt to, ka bērnam jebkurā savas dzīves posmā ir jābūt ģimenē. Bet dzirdēts, ka, ja ģimenē piedzimst bērns ar slimībām, ar īpašām vajadzībām, tad pirmais ieteikums ir - atstājiet valstij, atstājiet institūcijai.

Šādus ieteikumus mēdzot sniegt gan līdzcilvēki, gan arī ārsti. Lēmumu par atteikšanos no bērna vecāki mēdz pieņemt uzreiz pēc dzemdībām vai arī vēlāk.  

Avots, kas vēlējās palikt anonīms, Latvijas Radio ļāva ielūkoties “Facebook”  „Īpašo bērnu vecāku iniciatīvas grupas” slēgtās diskusijās. Forumā vairākas mammas raksta, ka no bērna viņām piedāvāts atteikties uzreiz pēc dzemdībām. Kā rekomendētājus min konsultantus Dzemdību namā un Bērnu slimnīcā, neirologus, arī ģimenes ārstus.

Par problēmām runāt ar Radio piekrīt Anete Bendika, kuras vecākajam dēlam Hermanim ir cerebrālā trieka.

“To diagnosticēja tad, kad kavējās viņa attīstība, jo no sākuma man likās, ka viņš ir tipisks bērns. Tad, kavējoties viņa attīstībai, mēs apmeklējām dažādus speciālistus, un tad aptuveni pirms diviem gadiem uzstādīja viņam diagnozi,” stāsta Bendika.

Grūtniecības laikā nekādu aizdomu nebija, arī uzreiz pēc dzemdībām ne. Ārstu teikto, cik grūti bērnu būs audzināt un ka ar gadiem kļūs arvien grūtāk, Anete pirmo reizi uzklausīja, kad Hermanim bija vien astoņi mēneši.

Ļoti bieži ārsti no bērniem atteikties mudina jau daudz ātrāk, sakot, ka vecāki paši vēl jauni. Piedzims citi, veseli bērni.

Kā sadzīvot ar diagnozi un kur vērsties, šādi padomi bieži izpaliek. Tāpēc neziņa, kā rūpēties par slimu zīdaini un kur vērsties pēc palīdzības, pēc Bendikas domām, esot galvenie iemesli, kas vecākus pamudina izdarīt tik smagu izvēli.

Vecāks ir maksimāli jāatbalsta, nevis viņš jāgrūž tajā grāvī, kur viņš pats sliecas tajā dramatiskajā brīdī - “vai es tikšu galā”

“Ja tu jūties bezpalīdzīgs, ja ir vēl lielākas šaubas par to, kā būs tālāk, un tu nesaņem palīdzību, un, nedod Dievs, kāds tev vēl ierosina, labāk tam bērnam būs kaut kur citur, prom no tevis, tad tā doma, kas tev var būt pilnīgi nepieņemama, citā brīdī var nozvanīt - ka es nemācēšu parūpēties par savu bērnu, jo es neko nesaprotu, neko nezinu,” saka Bendika.

Zīdaiņiem ar diagnozi kā Hermanim vai citām smagām saslimšanām nepieciešama ne vien īpaša aprūpe, bet arī rehabilitācija un medicīniskas manipulācijas.

“Kaut kur citur ir profesionāļi, kas to varēs. Ir ļoti, ļoti svarīgi sniegt atbalstu vecākiem tajā brīdī, kad viņu bērnam uzstāda diagnozi, jo tas ir ļoti liels pagrieziena punkts. Vecāks ir maksimāli jāatbalsta, nevis viņš jāgrūž tajā grāvī, kur viņš pats sliecas tajā dramatiskajā brīdī - “vai es tikšu galā”,” spriež Bendika.

“Kam tas ir vajadzīgs, un kam tas ir izdevīgi? Es nekad nesapratīšu šos speciālistus un nevaru to, šādu attieksmim piedot,” uzsver Bendika.
“Vecāki ne vienmēr sadzird to, ko saka ārsti”

Izplatītākie bērnu atstāšanas iemesli -  smagas slimības, iedzimtas pataloģijas, nevēlēšanās rūpēties par bērnu un arī ekonomiskie apsvērumi

Rīgas Dzemdību namā katru gadu pasaulē nāk aptuveni divas trešdaļas Latvijas bērnu. Jaunajām ģimenēm šī vieta saistās ar īpašiem laimes mirkļiem. Autostāvvietā novietotas vairākas mašīnas, bet daļa bērnu no nama prom nedodas vis kopā ar saviem vecākiem.

Statistikas par to, cik daudzi vecāki Latvijā atteikušies no saviem bērniem, nav.

Jāspriež vien pēc aptuvenām aplēsēm. Dzemdību namā pēdējo piecu gadu laikā pamesti vairāk nekā 40 jaundzimušie. Šogad jau divi. Nav zināms, cik daudziem no šiem zīdaiņiem bijušas veselības problēmas, jo šādus datus neapkopo.

Tomēr slimības, arī smagas, iedzimtas pataloģijas, nevēlēšanās rūpēties par bērnu un arī ekonomiskie apsvērumi esot galvenie iemesli šādai izvēlei, saka Dzemdību namā.

Vēl daļa mammu pēc dzemdībām aiziet, neko nepaskaidrodamas. Ar pārējiem vecākiem runā sociālā darbiniece Ingūna Ziemele, palīdzot izprast šī lēmuma skaudrumu un dodot iespēju pārdomāt.

“Mēs nevienu nevaram ne pierunāt, ne atrunāt. Ļoti dažādas ir tās situācijas. Es  neesmu dzirdējusi, ka kādreiz kāds iesaka atteikties. Noteikti nē. Bet tas, ka vecākam ir jāsaprot, ka tas nebūs viegli, tas nav viegls ceļš,” saka Ziemele.

“Es pat arī gribētu teikt, ka varbūt nevis ārsti tā pasaka, ka jums vajag atteikties, bet, redziet, man liekas, tas, ko saka ārsts, ir viena lieta, un tas, ko dzird mamma, reizēm var būt kaut kas pavisam cits,” pieļauj sociālā darbiniece.

Mediķi uz slimu bērnu no tāda ķermeniskā viedokļa, ja kaut kas nav kārtībā, kaut kas nav salabojams.

Kā tas ir, izšķirties audzināt bērnus ar smagām diagnozēm, un kāda ir vecāku saskarsme ar mediķiem? To savā maģistra darbā pirms trim gadiem pētīja sociālantropoloģe Agrita Bikaviņa.

Vienu vasaru viņa pavadīja kopā ar vecākiem īpašā rehabilitācijas nometnē, un, intervējot piecas mammas, secināja, ka viņām visām atteikties no zīdaiņa piedāvāts jau uzreiz pēc dzemdībām.

“Rodas konflikts starp mediķiem un tiem vecākiem, kas paši ar tiem bērniņiem cīnās. Jo mediķim tas bērns... viņš uz viņu skatās no tāda ķermeniskā viedokļa, ja kaut kas nav kārtībā, kaut kas nav salabojams. Un viņi visi tie vecāki teica, ka viņi nav izjutuši tādu atbalstu no medicīnas personāla,” stāsta Bikaviņa.

Raksta turpinājumi var lasīt LSM.lv portālā.