Septiņas sievietes, kurām bija liela nozīme Pablo Pikaso dzīvē

Patiešām, sievietēm ir nozīmīga loma Pikaso karjerā, jo aizraušanās ar modernām, sievišķīgām formām un pārdrošie stila eksperimenti padarīja spāni par vienu no XX gadsimta ietekmīgākajiem māksliniekiem. Tiesa, attiecības ne vienmēr beidzās labi: divas Malagā dzimušā mākslinieka iemīļotās izdarīja pašnāvību un vēl divas sajuka prātā. 

Savu versiju par izcilā spāņa attiecībām ar varu, fašismu un sievietēm ir izveidojis arī “National Geographic”, kur no pirmdienas, 23.aprīļa skatāma seriāla “Ģēnijs” jaunā sezona. Pikaso lomā – vēl viens slavens Malagas dēls – kinoaktieris Antonio Banderass. 

Pirms tam “National Geographic” ir apkopojis informāciju par sievietēm, kurām bija būtiska nozīme ne tikai Pikaso privātajā dzīvē, bet arī radošajā karjerā. 

Fernande Olivjē (Amēlija Langa) (1881-1966; kopā ar Pikaso 1904-1911)  
Fernande bija ārlaulības bērns, kuru audzināja tante, kas par varītēm vēlējās Amēliju izprecināt. Viņa aizbēga, lai apprecētos ar vardarbīgu vīrieti. 19 gadu vecumā Amēlija nokļuva Parīzē, nomainīja vārdu un kļuva par avangarda mākslinieku modeli. 

Fernandei bija aizliegts pozēt citiem māksliniekiem. Veidojot “Sievietes galvu” (1909), Pikaso izveidoja divus Olivjē galvas atlējumus, no kuriem vēlāk tapa 16 bronzas paraugi. Skulptūras plakanā virsma bija līdzīga dažām tā laika gleznām, kurām bija liela nozīme kubisma ideju attīstībā. Mākslinieks atklāja, ka krāsota plakne var tikt pārvērsta trīsdimensiju formā. Olivjē kalpoja kā modelis arī vienai no “Aviņonas jaunavām” (1907). 

Eva Gauela (Marsela Homberta) (1885 – 1915, kopā ar Pikaso 1912-1915)
Marselu Pablo satika laikā, kad viņai bija attiecības ar poļu mākslinieku Luisu Markusī. Viņi laiku pa laikam izgāja sabiedrībā kopā – Pikaso, Fernande, Marsela un Luiss. Olivjē uzticējās Marselai, un, kad 1911.gadā viņa sāka attiecības ar itāļu futūristu Ubaldo Opi, lūdza Hombertai viņu piesegt. Savukārt Marsela izdomāja “pievākt” Pikaso. Mākslinieka tā laika darbos, piemēram, “Sievietē ar ģitāru” ir atrodami arī slepeni vēstījumi par šo mīlu. 

Pēc Fernandes un Pablo šķiršanās pāris sagāja kopā, taču viņiem nācās vairākkārt bēgt no Olivjē, kura vēlējās atgriezties pie mākslinieka. Viņi apmeklēja arī Pikaso ģimeni Barselonā un runāja par kāzām. Attiecības izjauca Marselas slimība, iespējams, tuberkuloze. 1915.gada nogalē Homberta nomira. 

Olga Hohlova (1891-1954; kopā ar Pikaso 1917-1935)  
Aristokrātiskā krievu balerīna dejoja Sergeja Djagiļeva “Krievu baletā”. Viņi iepazinās brīdī, kad Pablo bija nicīgi noraidījis Djagiļeva priekšlikumu sadarboties, un 1918.gadā apprecējās. Lai apliecinātu nopietnos nodomus un nomierinātu savu māti – spānieti, Pablo uzzīmēja Olgu, kura ap galvu bija aplikusi tradicionālo spāņu mantiļu. Viņa bija ideāla modele, jo bija radusi pozēt baleta plakātiem. 1921.gadā piedzima abu dēls Paulo, un Pikaso darbos Hohlova parādās kā sievišķības, mājīguma, mātišķības simbols. 

Olga tiecās pēc augsta sabiedriskā statusa un cienījamas buržuā dzīves. 1927.gadā Pikaso uzsāka slepenas attiecības ar Mariju Terēzi Valteri. Hohlova par tām uzzināja tikai 1935.gadā, kad Valtere kļuva grūta. Viņa pārcēlās uz Francijas dienvidiem, taču nekad nepiekrita laulības šķiršanai. Visu dzīvi Olga glabāja tūkstošiem fotogrāfiju par laulību ar slaveno mākslinieku. Šodien tās ir svarīgs avots par Pikaso dzīvi un unikālo ģimeni. 

Visu dzīvi Olga glabāja tūkstošiem fotogrāfiju par laulību ar slaveno mākslinieku. Šodien tās ir svarīgs avots par Pikaso dzīvi un unikālo ģimeni. 

Marija Terēze Valtere (1909-1977; kopā ar Pikaso 1927-1936)  
Marijai Terēzei bija 17, kad Pikaso viņu burtiski aiz rokas apturēja pie Parīzes universālveikala – Lafajeta galerijas – durvīm. “Jums ir interesanta seja, es vēlētos uzzīmēt jūsu portretu. Jūtu, ka mēs kopā darīsim lielas lietas. Es esmu Pikaso,” teica mākslinieks. Izrādās, Valteres auguma proporcijas sasaucās ar Pikaso ideāliem, par kuriem viņš bija domājis vismaz divus gadus. Pablo sāka zīmēt slepenus portretus, kuros bija burts P bija savijies ar M un T. Kad Marijai Terēzei palika 21 gads, viņas klasisks profils, blondie mati un ķermeņa izliekumi Pikaso darbos kļuva redzami bez jebkādas slēpšanās. Viņa bija visuresoša – gleznās, zīmējumos, skulptūrās; sēžot, guļot, atlaižoties, visdažādākajās pozās, kas atklāja politiskas, erotiskas un liriskas emocijas. 

1935.gada septembrī piedzima viņu meita Maija, taču Pablo jau bija saticis Doru Maaru. Tas pielika punktu. Četrus gadus pēc Pikaso nāves Valtere izdarīja pašnāvību. 

Dora Maara (1907-1997; kopā ar Pikaso 1936-1944)  
Doras klātbūtne Pikaso darbos, kas tapuši Otrā pasaules kara gados, ir acīmredzama. Cienītā sirreāliste – fotogrāfe, kurai bija kopīga studija ar Brasē, aktīvi iesaistījās arī galēji kreiso antifašistu kustībā. Ja ticēt leģendām, Pablo un Dora formāli iepazinās Parīzes kafejnīcā “Le Deux Magots”, kur Maara spēlēja riskantu spēli, starp pirkstiem durot nazi. 

Dora Pikaso sagādāja intelektuālus un emocionālus izaicinājumus. Viņa mākslinieka darbos atklājas ar spilgtiem attēliem, destruktīvām formām un indīgām krāsām. Kopā viņi eksperimentēja ar jauniem paņēmieniem, apvienojot gleznošanu un fotogrāfiju. Attiecību sākums sakrita ar pilsoņu kara sākumu Spānijā, un brīnišķīgā 

“Raudošā sieviete” (1937) ir tieša atbilde uzplaukušajam fašismam. Tajā gadā tapa desmit gleznas un 25 zīmējumi kā “raudošās” sievietes variācijas. Maarai bija liela nozīme Pikaso pasaulslavenā darba “Gernika” (1937) tapšanā, visu tās gaitu viņa iemūžināja fotogrāfijās. 

Pēc šķiršanās Maara piedzīvoja nervu sabrukumu un pēc psihiatra Žaka Lakāna iejaukšanās tika pārcelta uz privātu klīniku. Vēlāk viņa atrada mierinājumu katoļu ticībā, par ko liecina Maaras slavenā frāze: “Pēc Pikaso – tikai Dievs.” Viņa mira 1997.gadā. 

Fransuāza Žilo (dz.1921; kopā ar Pikaso 1944-1953)  
Ar izskatīgo gleznotāju Fransuāzu, kas bija par viņu 40 gadus jaunāka, Pikaso iepazinās 1943.gadā. Pēc trīs gadiem viņa piedāvāja Pablo dzīvot kopā. Pāris pārcēlās uz pamestu parfīmu fabriku Valori. Pikaso nezīmēja reālistiskus Žilo portretus, tā vietā dodot priekšroku dabas elementiem, piemēram, ziedu kātiem. 1947.gadā dzima viņu dēls Klods, bet 1949.gadā – meita Paloma. Neskatoties uz to, ka Pikaso bija aizrāvies ar komunistiskās partijas idejām, lielākā daļa darbu šajā laikā bija veltīta ģimenes dzīvei. 

Žilo bija vienīgā, kas pati pameta Pablo un saglabāja savu pašcieņu. Pēc vienpadsmit gadiem viņa uzrakstīja memuārus “Dzīve ar Pikaso”

Šoreiz Pikaso gleznās neizdevās atšifrēt mūzas iekšējo būtību. Žilo bija vienīgā, kas pati pameta Pablo un saglabāja savu pašcieņu. 1953.gadā Fransuāza kopā ar bērniem atgriezās Parīzē, pēc vienpadsmit gadiem – uzrakstīja memuārus “Dzīve ar Pikaso”. Saniknotais mākslinieks atteicās tikties ar saviem bērniem. Lai izbēgtu no Pikaso “orbītas”, 1970.gadā viņa apprecējās ar Džonu Salku, zinātnieku, kas izgudroja pirmo vakcīnu pret poliomielītu. Vēl tagad, 96 gadu vecumā Žilo ir ražīga māksliniece, publiciste un skolotāja. 

Žaklīna Roka (1927-1986; kopā ar Pikaso 1954-1973)
Žaklīnu Pikaso satika 1953.gadā kādā keramikas veikaliņā Valori. Pablo izrādīja uzmanību, ar krītu zīmējot uz viņas mājas durvīm balodi un katru dienu dāvinot rozi, līdz jaunkundze piekrita satikties. Viņi apprecējās pēc Hohlovas nāves 1961.gadā un bija kopā visu atlikušo mākslinieka dzīvi. Pikaso interesēja Āfrikas mākslas estētika un iedomu spēks, tādēļ Žaklīna kā personība gleznās palika otrajā plānā aiz abstraktām figūrām. 

Dzīves pēdējos gados Pikaso strādāja ar īstu apsēstību, bieži atkārtojot vienus un tos pašus stilus un objektus. Roka viņā darbos ir atveidota, iespējams, pat vēl biežāk nekā Maara. 1963.gadā Pablo viņas portretu zīmēja 160 reizes un turpināja to darīt aizvien abstraktākās formās līdz pat 1972.gadam. Pēc Pikaso nāves Žaklīna īpašumu dēļ “saķērās” ar Fransuāzu Žilo un viņas bērniem, neļaujot apmeklēt mākslinieka bēres. Taču abas vienojās par Pikaso muzeja izveidi Parīzē. 1986.gadā Roka izdarīja pašnāvību.  

Seriāla “Ģēnijs” otrā sezona par gleznotāju Pablo Pikaso būs skatāma “National Geographic” pirmdienās, no 23.aprīļa plkst. 23:00.