"Ja es to būtu zinājusi, es to nebūtu darījusi...." Ar ko patiesībā riskē sievietes, ziedojot olšūnas

Vai pietiek zināšanu?

Iepriekš plašus protestus sabiedrībā izraisīja deputātu virzītie grozījumi likumā, kas paredz aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas.  Tas, ko uzsver valsts veselības aprūpes iestādēs strādājošie ārsti – nereti sievietēm, kas devušās uz olšūnu donāciju, netiek pietiekoši izskaidroti iespējamie riski. Jā, sievietes paraksta dokumentu, kur šie riski tiek aprakstīti, taču nereti viņas vēlāk stāsta: pasniedzot parakstīšanai dokumentu, ārsti uzsvēruši, ka komplikāciju risks ir ārkārtīgi niecīgs. Tas ir cilvēcīgi – vairums cilvēku domā, ka viņus veselības problēmas neskars. Savu roku sabiedrības informēšanā par to, cik nekaitīga ir olšūnu nodošana, pielikušas privātās klīnikas, kurām tas ir maizes darbs. Ne velti ir ārsti, kas ciemojušies pat augstskolās, aicinot studentes nodot olšūnas. 

No vienas puses olšūnu donācija ir svētīgs darbs, kas palīdz kādai ģimenei tikt pie ilgi gaidītā mazuļa, no otras puses – neviens ārsts nevar paredzēt, kā konkrētās sievietes organisms reaģēs uz manipulācijām.

No vienas puses olšūnu donācija ir svētīgs darbs, kas palīdz kādai ģimenei tikt pie ilgi gaidītā mazuļa, no otras puses – neviens ārsts nevar paredzēt, kā konkrētās sievietes organisms reaģēs uz donācijas procesā pielietotajām manipulācijām, ārkārtīgi lielo hormonu devu un vai donācija neatstās paliekošas sekas uz sievietes veselību un reproduktīvo funkciju nākotnē. Lielākajos Latvijas stacionāros strādājošie ārsti uzsver – izskaidrojošais darbs tiek veikts nepietiekoši. “99,9% to sieviešu, kas ziedojušas olšūnas un ar smagām komplikācijām nonākušas slimnīcā ik reizi saka vārdus: “Ja es to būtu zinājusi, es to nebūtu darījusi.”,” stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ginekoloģijas klīnikas vadītāja, ginekoloģe Nellija Lietuviete.

Kā notiek  olšūnu nodošana?
Lai stimulētu olnīcu augšanu, vēderā tiek injicēti hormonu medikamenti. To lietošanas ilgums ir atkarīgs no sievietes organisma atbildes reakcijas – tas var ilgt pat trīs nedēļas, skaidro Nellija Lietuviete. Ginekoloģe uzsver: tā ir smaga olnīcu darbības stimulācija. Savādāk nemaz nevar būt, jo dabā iekārtots, ka sievietei katru mēnesi nobriest tikai viena olšūna. Donācijas procesā hormoni stimulē, lai nobriestu daudzas olšūnas. Ginekoloģe stāsta: nodaļā ir gulējušas pacientes, no kurām paņemtas divdesmit un pat trīsdesmit olšūnas. Hormonu iespaidā olnīcas darbojušās tik jaudīgi.

Kad olšūnas tiek izaudzētas, pacientei atrodoties narkozē, aiz dzemdes tiek izdarīts dūriens un olšūnas nokniebtas. Šī manipulācija ietver risku: var sākties asiņošana.

Kad olšūnas tiek izaudzētas, pacientei atrodoties narkozē, aiz dzemdes tiek izdarīts dūriens un olšūnas nokniebtas. Šī manipulācija ietver risku: var sākties asiņošana. Jāuzsver: ja sākas nopietna asiņošana, paciente visbiežāk nonāk kādā no valsts slimnīcu stacionāriem, kur praktizē ginekologi, kuri var veikt sarežģītas operācijas. Šeit arī atbilde, kāpēc pašu speciālistu vidū ir tik liela disonanse jautājumā par olšūnu ziedošanu: slimnīcās strādājošie mediķi lielākoties pret olšūnu donāciju attiecas ļoti piesardzīgi. 

Lasi arī:  "Mans labākais draugs izrādījās mans brālis!" atklāj britu meitene, kas ieņemta mākslīgās apaugļošanas ceļā. Vai Latvijā tas ir iespējams?

Nellija Lietuviete stāsta, ka arī pati ir operējusi pacienti pēc olšūnu ziedošanas manipulācijas: viņai asiņošanu ilgstoši nav varēts apturēt, turklāt olnīcas bijušas kā švamme, ko izdevies sašūt vien pēc vairākām operācijas zālē pavadītām stundām. Ja beigu beigās dakterei tas nebūtu izdevies, olnīcas nāktos izņemt. Ko tas nozīmētu jaunajai sievietei? Palikt bez saviem bērniem un jaunos gados piedzīvot menopauzi. Tāpat viņas pieredzē ir gadījumi, kad sievietēm pēc olšūnu donācijas menstruālais cikls atjaunojies vien pēc astoņiem, deviņiem mēnešiem – visu šo laiku sievietes bijušas spiestas sadzīvot ar hormonālām vētrām līdzīgi kā pie menopauzes ar aukstuma un karstuma viļņiem. Nereti organisms uz hormoniem noreaģē ar šķidruma aizturi organismā, kad sievietei ir izteikta tūska, parādās arī izsitumi, kas raksturīgi pubertātes laikam. Jāapzinās, ka hormonu deva ir liela un tas ir milzīgs trieciens sievietes hormonālajai sistēmai. Tāpat ir gadījumi, kad olšūnu donācijas rezultātā vairs nenotiek ovulācija. Jā, šie gadījumi ir ārkārtīgi reti, bet tas nav mierinājums tai, kura vairs netiek pie sava mazuļa.

Ir gadījumi, kad sievietēm pēc olšūnu donācijas menstruālais cikls atjaunojies vien pēc astoņiem, deviņiem mēnešiem – visu šo laiku sievietes spiestas sadzīvot ar hormonālām vētrām.

Iespējamie riski, par kuriem jābūt informētām

• Viens no biežākajiem riskiem pie olšūnu donācijas ir hiperstimulācijas sindroms: olnīcu reakcija ir tik stipra, ka olšūnas izaug vairāk un lielākas, nekā vajadzētu. Tas rada stipras sāpes, vēders palielinās līdzīgi kā pie grūtniecības, nereti vēdera dobumā uzkrājas šķidrums. Šajos gadījumos sievietei nepieciešams saņemt palīdzību stacionārā. 
  Šādas komplikācijas piedzīvo apmēram 1% sieviešu – statistiski mazs skaitlis, taču neviena iepriekš nevar zināt, kuru tas skars. 
• Novērotas arī retākas komplikācijas – olnīcu plīsumi un olnīcas sagriešanās. 
• Jāapzinās, ka pie olšūnu donācijas tiek pielietoti stipras iedarbības hormonālie preparāti. Kā olnīcas darbosies tālāk, neviens ārsts nevar prognozēt, jo katrs organisms ir individuāls. Apgalvojumi, ka hormonālās injekcijas ilgtermiņā sekas neatstāj, neiztur kritiku kaut vai tā iemesla dēļ, ka Latvijā nav vienota reģistra, un par olšūnu ziedojušo sieviešu turpmāko dzīvi lielākoties nekas nav zināms.

Pirms izlemt, visu rūpīgi pārdomāt
Arī sievietēm, kuras jau ir dzemdējušas, pirms izlemt par labu olšūnu donācijai, vajadzētu apsvērt visus iespējamos riskus. “Tieši tāpēc, ka  strādājot stacionāros, mēs redzam smagās komplikācijas, ne es, ne manas kolēģes savām meitām neļautu doties uz olšūnu donāciju!” uzsver Nellija Lietuviete. Ja sieviete izlemj spert šo soli, viņai jābūt labi informētai, jāpieņem lēmums apzinoties visus plusus un mīnusus līdz pat pēdējam sīkumam. “Diemžēl situācija ir tāda, ka nereti sievietes kļūst par olšūnu donorēm, vispār neapzinoties riskus. Mums nodaļā ir gulējušas sievietes, kuras teikušas: ārsti ir uzsvēruši, ka tas ir nekaitīgi. Neinformēt pacienti par iespējamiem riskiem, ir noziegums. Katram ārstam būtu jāveic liels izskaidrojošais darbs,” uzsver Nellija Lietuviete.

Vienots reģistrs
Parlaments galīgajā lasījumā skatīs arī jautājumu par vienota dzimumšūnu donoru reģistra izveidi, kam darbu būtu jāsāk no 2019. gada jūlija. Tas paredz uzlikt par pienākumu visiem medicīnas centriem, kas nodarbojas ar mākslīgās apaugļošanas pakalpojumu, reģistrā iekļaut arī visu vēsturisko informāciju par olšūnu donoriem. Līdz šim Latvijā nav ticis izveidots vienots dzimumšūnu donoru reģistrs, kas nozīmē, ka nav bijis iespējams kontrolēt jau līdz šim likumā pieņemto prasību, ka medicīniskās apaugļošanas rezultātā no viena donora dzimumšūnām dzimušo bērnu skaits valstī nedrīkst būt vairāk par trim. Speciālisti jau iepriekš cēla trauksmi – olšūnu nodošana ir maksas pakalpojums, ko dažkārt sievietes izmanto, lai nopelnītu papildus līdzekļus (klīnikās Latvijā tie ir vidēji 800 eiro). Tā kā vienota dzimumšūnu donoru reģistra nav bijis, sievietēm pastāvēja iespēja tās nodot vairākās privātajās klīnikās, respektīvi, pārkāpt šo normu. Nākotnē tas var dārgi maksāt, jo neviens nevar izkontrolēt, cik bērni no konkrētās sievietes paņemtajām olšūnām piedzimst – jo to vairāk, jo lielāks risks, ka, paši to nenojaušot, pieaugušā vecumā var satikties un veidot ģimenes pusmāsas un pusbrāļi. Starp citu, līdz šim Latvijā nav darbojies arī spermas donoru reģistrs. 

Neviens nevar izkontrolēt, cik bērni no konkrētās sievietes paņemtajām olšūnām piedzimst – jo to vairāk, jo lielāks risks, ka pieaugušā vecumā var satikties un veidot ģimenes pusmāsas un pusbrāļi.

Ir vēl kāda problēma, kas likumdošanas ceļā nav atrisināta. Ja sievietei pēc olšūnu donācijas parādās komplikācijas, tiesa, ka klīnikas, kurās sievietes olšūnas nodevušas, situāciju cenšas saglābt. “Taču, ja sieviete piedzīvo smagas komplikācijas – asiņošanu, ko grūti apturēt, šķidruma uzkrāšanos krūšukurvī, viņa visbiežāk nonāk reanimācijā. Bet sievietes ārstēšana reanimācijas nodaļā valstij izmaksā vidēji 400 eiro dienā. Šobrīd nav atrunāta norma, ka komplikāciju gadījumā šie izdevumi būtu jāsedz privātajām klīnikām, kas nodarbojas ar mākslīgo apaugļošanu, kur olšūnu donācija tikusi veikta,” uzsver Nellija Lietuviete.