Biedrība Mentor Latvia: Bērnu nama jaunieši nav gatavi uzsākt patstāvīgu dzīvi

Jauniešu atbalsta biedrības Mentor Latvia programmu vadītāja Jana Priedniece stāsta par pieredzi darbā ar jauniešiem, kuri nāk no ārpusģimenes aprūpes institūcijām. Lielākā daļa šo jauniešu psiholoģiski un ekonomiski nav gatavi uzsākt savu dzīvi.

Trūkst naudas mājokļa īrei un zināšanu par sadzīves veidošanu

Ilggadējās pieredzes ar jauniešiem laikā saskatām problēmas ne tikai pašu jauniešu elementāru sadzīvisku zināšanu trūkuma dēļ, bet arī sistēmas niecīgā atbalsta sekas. Tiesībsarga birojs padziļināti pētot šo jautājumu, secinājis, ka pašvaldību pabalstu apjoms dzīvokļu nomai neatbilst reālajām īres tirgus cenām. Ir pašvaldības, kas īrei piešķir vien 100 eiro gadā. Reti kuram izīrētājam radīsies vēlme saistīties ar "sistēmas bērnu", kuram trūkst naudas.

Sabiedrības spiediens un bailes patstāvīgas dzīves uzsākšanā

Nereti šie “sistēmas bērni” atzīst, ka tas ir kā zīmogs – ja tu esi no bērnu nama. Viņi izjūt zināmu spiedienu no sabiedrības – jaunietis ir no ārpusģimenes aprūpes iestādes, un no viņa jau neko labu nevar sagaidīt. Pēdējos gados situācija nedaudz uzlabojas, un arī sabiedrības attieksme mainās, tomēr mums vēl daudz jāiemācās saskasmē ar “sistēmas bērniem”.

Biedrības īstenotajā mentorprogrammā redzam, ka ir daudz jauniešu no bērnu namiem, kuriem jāmācās gan komunikācijas prasmes, gan spēja veidot savu ikdienu, citreiz mums pat šķietami elementāras lietas – ēst gatavošana, drēbju mazgāšana, internetbankas lietošana un iepirkšanās.

Jaunieši no bērnu namiem reti kad ir sagatavoti patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Sasniedzot pilngadību, viņi ir kā “no laivas izmesti”.

Dzīvokļu izīrētāji nevēlas saistības ar “sistēmas bērniem”

Mentor Latvia sadarbībā ar Labklājības ministriju šī gada vasarā uzsāka unikālu projektu, kas sniedz mājokļa un mentoru atbalstu jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes. Projektā “Mentoru un mājokļa atbalsts jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes” seši jaunieši saņem sākotnēju finansiālu atbalstu pirmā mājokļa izdevumu segšanai. Pirmā iemaksa par dzīvokļa nomu un vismaz pirmā pusgada īres izdevumu segšana ir būtisks faktors, lai jaunietis pēc dzīves institūcijā vispār var nostāties pats uz savām kājām.

Latvijā šāds projekts tika īstenots pirmoreiz, un diemžēl projekta laikā esam nonākuši pie vairākām skaudrām atziņām. Brīdī, kad meklējām īres dzīvokļus projektā iesaistītajiem jauniešiem, ar lielām pūlēm izdevās atrast izīrētājus, kuri oficiāli vēlas noformēt saistības par dzīvokļa īri. Vēl mazāk bija tādi, kuri vispār piekrita sadarboties ar jaunieti, kurš ir “sistēmas bērns”. Visgrūtāk bija atrast dzīvokļus puišiem un pilsētās ārpus Rīgas – Jelgavā un Tukumā. Loģisks šķiet jautājums, kā lai šie jaunieši vispār uzsāk pilnvērtīgu dzīvi, ja viņiem ir grūtības jau vien ar pamatvajadzību – pajumtes – nodrošināšanu?

“Sistēmas bērniem” vajadzīgs papildus atbalsts

Mums ir jāsaprot, cik “sistēmas bērnu” problēma patiesībā ir nopietna, turklāt ne tikai šai sistēmai, bet valstij kopumā. Jaunieši, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpes iestādēs ir mūsu sabiedrības daļa, kurai ir vajadzīgs papildus atbalsts – gan emocionāls, gan finansiāls. Pilngadības sasniegšanas un patstāvīgas dzīves uzsākšanas brīdī šiem jauniešiem visbiežāk nav neviena, kurš varētu sniegt atbalstu. Turklāt pašam jaunietim pietrūkst zināšanu, ko nozīmē pašam organizēt savu dzīvi un pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Diemžēl sociālā sistēma pie mums nav tik spēcīga, lai visiem sniegtu nepieciešamo atbalstu. Pat iesaistītās institūcijas atzīst, ka sociālā dienesta sadarbība ar jaunieti ir formāla. Savukārt paši jaunieši izvairās no sociālo dienestu redzesloka un nereti izjūt kaunu vai bailes, ja nepieciešams vērsties pie sociālās palīdzības sniedzējiem.

Jāsāk ar pamatvajadzību nodrošināšanu

Pastāv virkne vajadzību un prasmju, lai “sistēmas bērni” spētu pilnvērtīgi iekļauties mūsu sabiedrībā un veidot savu ikdienu kā pilntiesīgi tās locekļi. Ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts un preventīvs darbs ar bērniem ārpusģimenes aprūpes iestādēs, lai pēc pilngadības sasniegšanas “sistēmas bērns” būtu gatavs uzsākt savu dzīvi. Tomēr tikpat būtiski ir nodrošināt šo jauniešu pamatvajadzības, tostarp atbalstu mājokļa īrei vismaz laika posmā, kamēr jaunietis atrod darbu un gūst pirmos ienākumus.

Pozitīvi, ka “sistēmas bērnu” tematikai tiek pievērsta uzmanība, un iesaistītās institūcijas pauž savu viedokli un novērojumus par to. Cerēsim, ka ar laiku apkopotās atziņas būs par pamatu reālām darbībām un izmaiņām esošajā sistēmā, papildus atbalsta mehānismam “sistēmas bērniem”.