14 gadi pēc divu meiteņu pazušanas Aizkraukles pusē. Vai kāds viņas vēl meklē?

Lai gan versijas bija dažādas, neviena aizturētā nav. Kopš meiteņu pazušanas pagājuši aptuveni 14 gadi. Abu meiteņu meklēšana ir nonākusi pasīvajā fāzē, un policija cer, ka ar laiku kāds atzīsies, un izdosies pazušanu atrisināt šādā veidā.

Gadā pazūd 500 bērni, lielāko daļu atrod
Tuviniekiem skarbākais - atbilstoši likumam pazudušos meklē 10 gadus. Tas attiecas arī uz pazudušiem bērniem. Šobrīd abu meiteņu meklēšana ir nonākusi pasīvajā fāzē, policija cer, ka ar laiku kāds atzīsies.

Ja tāds lēmums netiek pieņemts, tad cilvēks no meklējamo datu bāzes nepazūd. Taču tad meklēšana notiek pasīvajā fāzē. Annamarija un Laura par mirušām nav pasludinātas. Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Bāliņš sacīja, Lauras vārds joprojām atrodams iedzīvotāju reģistrā. Abu meiteņu fotogrāfiju gan vairs nav bezvēsts pazudušo sarakstā Valsts policijas mājaslapā.

Tur 2017. gada beigās bija 49 bērni, pērnā gada beigās – 30 bērni. Jašins sacīja, vidēji gadā tiek reģistrēti apmēram 500 pazušanas gadījumi. Lielāko daļu atrod ātri. Te liela loma ir arī sabiedrībai. Jau vairākus gadus cilvēku meklēšanā brīvprātīgi iesaistās organizācija "bezvēsts.lv". Tās brīvprātīgais, advokāts Aleksandrs Bogdanovs ir piedalījies vairākos bērnu meklēšanas pasākumos. Meklēja arī mazo Ivanu no Liepājas.

Bogdanovs sacīja, ka biežāk tiek meklēti bērni, kuri ir apmaldījušies, pārvērtējuši savus spēkus.

Tāpēc vecāku uzdevums ir pārrunāt ar savām atvasēm dažādas situācijas. Vecāki var pat neiedomāties, ka mazs bērns spēj mērot tālus gabalus.

"Bērnībā es pats, esot sešu gadu vecumā, spēlējos laukos. Man bija zobens, man bija mamma, kas strādāja puskilometra attālumā no mājas. Un, kad es pateicu, ka iešu uz citu ciemu pie vecmammas, man teica: "Jā, ej". Neviens neuztvēra nopietni to pasākumu. Bet tur bija deviņi kilometri ko iet. Un labi, ka es atcerējos ceļu, un mani panāca ar mašīnu. Un nekas nenotika, bet mierīgi varēja notiks kaut kas savādāk."

Bērnu pasaules uztvere ir citādāka, viņi nejūt briesmas. Tāpēc vecāku uzdevums ir viņiem tās izskaidrot. Izstāstīt, kā jāuzvedas konkrētās situācijās. 

Bērnu pasaules uztvere ir citādāka, viņi nejūt briesmas. Tāpēc vecāku uzdevums ir viņiem tās izskaidrot. Izstāstīt, kā jāuzvedas konkrētās situācijās. Piemēram, ejot kopā uz mežu sēņot, ogot vai pastaigāties, jāpiekodina – vienmēr jāatrodas tādā attālumā, lai mamma, tētis vai cits pieaugušais būtu redzami. Bērns jāsaģērbj spilgtās drēbēs, lai var pamanīt. "Jāizstāsta, kas ir upe, jāizstāsta, kas ir purvs. Jāpastāsta, kāpēc jāturas pa gabalu no šiem objektiem," klāstīja Bogdanovs.

Bērnam jāpiekodina: ja gadās apmaldīties, lai viņš nekur neiet, bet paliek uz vietas un gaida, kad viņu atradīs. Ja dzird, ka tiek saukts viņa vārds, tad jāatsaucas. Lai pievērstu sev uzmanību, var kliegt vai ar koka zaru sist pa koka stumbru.

Un nedrīkst piemirst izstāstīt jau zināmo – svešās mašīnās ir aizliegts kāpt un nedrīkst iet līdzi svešiem cilvēkiem.

Bogdanovs sacīja, ka ir veikta virkne sociālo eksperimentu, kuros secināts, ka bērni nereti labprātīgi dodas līdzi svešiniekam.

"Ir tādi sociālie eksperimenti, kad cilvēks veic mēģinājumu, ar vecāku piekrišanu mēģina aizvest bērnu no smilšu kastes vai no kaut kurienes. Un viņam bieži vien tas izdodas," klāstīja Bogdanovs.

Šādi scenāriji ir nopietni jāpārrunā un jāpiekodina – svešiem cilvēkiem sekot nedrīkst.

Visu sižetu var noklausīties LR-1 raidījumā "Īstenības izteiksme"