Atrastus dokumentus nedrīkst publicēt sociālajos tīklos
Lai gan likums liek savus personu apliecinošos dokumentus rūpīgi sargāt, nereti cilvēki pasi vai ID karti tomēr pazaudē. Ko darīt cilvēkiem, kuri šādu dokumentu atrod uz ielas vai sabiedriskajā transportā? Vai ir pareizi dokumenta bildi publicēt sociālajos tīkos un tā meklēt saimnieku?
Personu apliecinošs dokuments ir pase un personas apliecība jeb ID karte. Ja gadās kādu no šiem dokumentiem nozaudēt, tad par šo ķibeli ir nekavējoties jāziņo tā izdevējiestādei, proti, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, vai arī Valsts policijai, Valsts robežsardzei. Ja dokuments pazaudēts ārvalstīs, tad par to jāziņo Latvijas vēstniecībai, vēsta portāls LSM.lv
Savukārt, ja ir gadījies atrast svešu dokumentu, tas ir jānes uz izdevējiestādi vai tuvāko Valsts policijas iecirkni.
"Nekādā gadījumā nedrīkst šo dokumentu, fotogrāfiju ar to publicēt kādā sociālajā tīklā, lai atrastu īpašnieku. No vienas puses, ir saprotama šī atradēja vēlme tādā veidā it kā palīdzēt, bet tā noteikti nav laba ideja," stāstīja policijas pārstāve Gita Gžibovska.
Tādējādi, pirmkārt, publicējot sveša cilvēka vārdu un uzvārdu, kā arī personas kodus un citus datus, trešās personas šo informāciju var izmantot nelikumīgi.
"Otrkārt, to nevajadzētu darīt tāpēc, ka pastāv personu datu aizsardzība un vēlāk arī dokumentu nozaudētājs var vērsties policijā un ziņot, ka cita persona ir nelikumīgi publicējusi datus," norādīja Gžibovska.
"Kad uz policijas iecirkni tiek atnests nederīgs dokuments, tad tas tiek iekļauts Nederīgo dokumentu reģistrā un vēlāk tiek sūtīts uz izdevējiestādi. Ja ir atnesta pase, tad tā tiek sūtīta uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, ja vadītāja apliecība - tad Ceļu satiksmes drošības direkciju. Ja tas ir ārvalstnieka dokumentus, tad attiecīgi sūta uz vēstniecību," skaidroja policijā.
Tātad, ja cilvēks ir pazaudējis savu pasi un kāds to atrod, šo dokumentu atzīst par nederīgu un pazaudētājam jāizgatavo jauna pase. Proti, policija nemeklē atraduma īpašnieku, lai dokumentu atdotu.
Visu rakstu lasi LSM.lv