Mazā Kristapa vecāki lūdz palīdzību dēla ārstēšanai

Galvas smadzeņu bojājuma dēļ Kristapam ir traucētas svarīgas saites starp smadzenēm un ķermeni – smadzenes nesaņem nepieciešamos impulsus un nespēj dot pareizās komandas, vienkāršā valodā runājot, – lai rokas un kājas varētu atbilstoši kustēties. Šīs saites daudzos gadījumos var atjaunot, zinātne un medicīna iet uz priekšu milzu soļiem, un pasaulē ir vairākas klīnikas, kas veiksmīgi risina tieši šīs problēmas. Beļģijas klīnikas speciālisti ir gatavi palīdzēt mazajam Kristapam. Papildus viņam ir ļoti nepieciešams neiroloģiskās rehabilitācijas kurss pēc ABM metodes (sīkāk par metodēm – raksta beigās).

Līdz 15. oktobrim Kristapam var ziedot, zvanot uz labdarības programmas “Zaļā lampa” ziedojumu tālruni 90006384 (maksa par zvanu  1,42 EUR).

Pārskaitīt jebkuru summu Kristapa atbalstam var šeit - Labdarības fonds BeOpen.
Maksājuma mērķis: Zaļā lampa, palīdzība Kristapam Gulbim

Šajā fotogrāfijā Kristaps sēž šūpolēs. Ieskatoties uzmanīgāk, var saprast, ka patiesībā viņš šūpojas tikai savos sapnīšos. Realitātē mazulis nespēj pat patstāvīgi nosēdēt. Jau no dzimšanas viņam ir vairākas smagas diagnozes, tostarp bērnu cerebrālā trieka. Bet šī apburošā bilde ir daļa no Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības projekta “Sapņu tilti”, lai atgādinātu, cik ļoti nepieciešams atbalsts un palīdzība ģimenēm, kuras audzina neārstējami slimus bērnus.

Četri ārstēšanās kursi pēc ABR metodes specializētajā klīnikā Beļģijā – 7950 eiro, rehabilitācijas kurss pēc ABM metodes  – 2800 eiro. Pavisam ģimenei ir nepieciešami 10750 eiro, kas dotu pamatu mazā Kristapa attīstībai. Lai palīdzētu 3-gadīgajam Kristapam Gulbim,  labdarības organizācija BeOpen ir atvērusi viņam ziedojumu kontu. Bankas rekvizīti pārskaitījumiem ir publicēti materiāla beigās.

Mīlestība bez robežām
Lauku mājas pagalmā Vecumnieku pagasta nomalē, kur mitinās Kristaps ar vecākiem, nav šūpoļu. Puisēns sēž tikai ar atbalstu, jo pats nespēj ilgi noturēt sevi un galvu sēdus pozā.
… Iestājoties aukstākam laikam, māja ir jākurina ar malku. Šobrīd ģimene lēnām, maziem solīšiem veic remontu mājā, piemērojot to Kristapa vajadzībām. Istabā puse sienas ir izlīmēta ar tapetēm, uz kurām attēloti koši taureņi – gluži kā Andželas uzņemtajā fotogrāfijā. Tās izvēlētas speciāli – lai uzlabotu garastāvokli, priecētu acis un galvenais – lai Kristapam ir kur skatīties un trenēt redzi, jo mazais zēns nefiksē acu skatienu un neseko līdzi mantām un lietām.
Jāsaka, ka māmiņa Egija un tētis Pēteris ir apbrīnojami optimisti. Daudziem no malas var šķist, ka viņu mazā dēlēna slimība ir likteņa sitiens un nepanesama nasta. Taču Egija un Pēteris ir iemācījušies to uztvert kā dāvanu.
5. septembrī Kristapam palika 3 gadiņi. Šiegadi, nenoliedzami, bija ļoti smagi, taču netrūka arī priecīgu mirkļu, atklājumu un sasniegumu.

Puisēns sēž tikai ar atbalstu, jo pats nespēj ilgi noturēt sevi un galvu sēdus pozā.

Kad mazais Kristaps piedzima, ārsti viņu uzreiz ievietoja intensīvās terapijas palātā. Bet māmiņa sapņoja apskaut savu jaundzimušo mazuli, lai ieklausītos savā sirdī, kas pateiktu, kāds vārdiņš mazajam piestāv. Kad Egija atmodās pēc narkozes, dzīvesbiedrs viņai parādīja paslepus izdarītu fotouzņēmumu, uz kura mazuli bija grūti saskatīt, jo viņš no visām pusēm bija aptīts ar caurulītēm un pieslēgts pie aparātiem… Ārsti neslēpa, ka stāvoklis ir kritisks un jautājums ir – būt vai nebūt…
Atceroties tos mirkļus, Egija nespēj savaldīt asaras. Un vēl viņa toreiz ļoti baidījās sāpināt savus vecākus, kuri jau sen sapņoja par mazbērnu. Tikai pēc vairākām nedēļām mazulis pamazām sāka elpot patstāvīgi un pirmoreiz jaunā māmiņa varēja savu mazuli paņemt rokās! Ārsti jaunos vecākus brīdināja, ka dēlēns būs gulošs un rūpēties par viņu būs ļoti grūti. Līdz astoņu mēnešu vecumam Kristaps tika barots caur zondi un tikai krietni vēlāk – pēcpusgada – mazo zēnu jau varēja barot ar karotīti.  Nav tādu vārdu, lai aprakstītu, ko patiesībā izjūt vecāki, kuru bērniņš savā mūžā nevienu nakti nav normāli gulējis un viņu ir tikpat kā neiespējami paēdināt kā veselos…

Šodien Kristaps jau sēž aktivitāšu krēsliņā, tajā tiek arī barots. Taču puisēns joprojām neveļas un nerāpo… Galviņu gan jau viņš labu laiku spēj pagriezt uz abām pusēm. Pavisam nesen zēna sejā ir parādījies smaids, un viņš var pacelt galvu, guļot uz vēdera un noturēt kādu brīdi paceltu.  Tās ir Egijas un Pētera mazās uzvaras,  bet mums to ir grūti aptvert, jo esam pieraduši, ka trīsgadīgi bērni jau ir aktīvi un patstāvīgi.

Egijai kopā ar Kristapu patīk klausīties mūziku un viņa bieži pati dzied zēnam dziesmiņas. Egijai ir ļoti skaista balss. Viņa turpina dziedāt kamerkorī Cantus. Tam netraucēja apstākļi, ka Egija  pārcēlās uz laukiem no Rīgas pie dzīves biedra, jo Pēterim šīs ir tik pat kā dzimtās mājas, kā arī Kristapa piedzimšana un rūpes par viņu. Vienīgi sarežģītāk ir tikt līdz mēģinājumiem, jo tie notiek Rīgā un Kristapa veselības stāvoklis ne vienmēr ļauj tos apmeklēt, taču kora diriģentes ir ļoti saprotošas. Egija uzskata, ka dziedāšana ir vislabākā relaksācija.
Kristapa māmiņa bērnībā sapņoja kļūt par muzikālo audzinātāju, jo ļoti paticis dziedāt, un mūzikas nodarbības bērnudārzā tika gaidītas ar lielu nepacietību. Tāpēc ir tik ļoti saprotams, kāpēc Egijas mīļākā filma ir “Mūzikas skaņas”.

Konsultējoties ar ārstiem, Egija paveica milzīgu darbu un atrada rehabilitācijas metodes, kas var palīdzēt tieši viņu gadījumā.

Mīlestības stundas
Šis stāsts ir vēl viens apliecinājums tam, cik maz mēs patiesībā zinām par likteni un dzīves jēgu.
Egija ar Pēteri iepazinās agrā jaunībā, taču toreiz mīlestības dzirksts starp viņiem neuzliesmoja. Tagad abi uzskata, ka tobrīd viņi vienkārši nebija gatavi tam, ko paredzējis viņiem liktenis. Bija jāpaiet gadiem, lai dvēsele kļūtu stiprāka, lai personību piepildītu pieredze. Pēc daudziem gadiem viņi atkal satikās un saprata, ka šī tikšanās nav nejauša. Bet kad notika nelaime ar dēlēnu, viņi uztvēra to kā kopīgu mīlestības misiju.
Uz jautājumu, ko viņai nozīmē mīlestība, Egija atbild: “Ir dažādi mīlestības veidi. Mīlestība pret vecākiem. Mīlestība pret bērnu. Pret vīru vai sievu. Mīlestība ir absolūts jēdziens. Tas nozīmē atdot sevi un neprasīt neko pretī. Būt pateicīgam tikai par to, ka tev ir šis cilvēks, par to, ka tu redzi un jūti viņu, par to, ka viņš ir uz šīs Zemes. Kristaps palīdz mums stiprināt mūsu mīlestību. Man šķiet, ka šādi bērni tiek doti, lai padarītu pasauli kripatiņu labāku.”
Egija pati noteikti neuzdrošinātos vērsties pēc palīdzības dēla ārstēšanai. Viņu pierunāja māmiņas, kuras tāpat kā Egija arī audzina slimus bērniņus. Konsultējoties ar ārstiem, Egija paveica milzīgu darbu un atrada rehabilitācijas metodes, kas var palīdzēt tieši viņu gadījumā.

Rehabilitācijas kurss pēc ABR metodes ABR (Advanced Biomechanical Rehabilitation)
ABR ir neiroloģiskā rehabilitācija, kas palīdz veidot pareizu komunikāciju starp ķermeni un smadzenēm. Strādājot ar smagi slimiem bērniem, ne vienmēr var izmantot tradicionālās rehabilitācijas metodes. Pēc vairāku mēnešu ABR rehabilitācijas šādiem bērniem tiek novēroti nelieli, taču ļoti svarīgi uzlabojumi – nostiprinās mugura, uzlabojas galvas kontrole. ABR metode ir ļoti populāra vecāku vidū, jo tā ir maiga un meditatīvi-saudzīga, turklāt praktiski visos, pat vissmagākajos gadījumos šī metode nodrošina noteiktus pozitīvus rezultātus. Jo ilgāka rehabilitācija, jo noturīgāks un acīmredzamāks ir rezultāts.

Speciāli Kristapam darbojas ziedojumu tālrunis 90006384 (1,42 EUR par zvanu).
Pārskaitīt jebkuru summu Kristapa atbalstam var šeit.
Maksājuma mērķis: Zaļā lampa, palīdzība Kristapam Gulbim

Bankas rekvizīti pārskaitījumiem
Labdarības fonds BeOpen
Reģistrācijas nr. 50008218201
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 000 10
Maksājuma mērķis: Zaļā lampa, palīdzība Kristapam Gulbim

Labdarības autorprogramma ”Zaļā lampa” skan radio Baltkom 93.9 FM ēterā katru otrdienu plkst. 16.00.
Raidījumu vada žurnālistes Olga Avdeviča un Rita Troškina.