Kā pareizi izvēlēties zivis maltītei. Vides ekspertes ieteikumi

Katram pašam izsekot līdzi, kā iet dažādām zivju sugām, nav viegli. Un bieži vien nepietiek ar sugu atpazīšanu un iepazīšanu – svarīgi saprast, kur zivs zvejota. Piemēram, mencu krājumi Baltijas jūrā šobrīd ir ļoti sliktā stāvoklī, bet mencu populācija Barenca un Norvēģu jūrā ir krietni dzīvespriecīgāka. Asprātīgākajiem varētu šķist – kāda problēma? Paņemam zivis no vietas, kur to gana, un deportējam uz vietu, kur to pietrūkst. Diemžēl tā vis neies cauri, jo Baltijas menca grib dzīvot Baltijas jūrā, savukārt citām mencām tas nepatiks. 

Špikot drīkst

Ko tad darīt? Ko ēst? Pasaules Dabas fonda Zivju gids ir lielisks špikeris, ko pāršķirstīt pirms došanās uz veikalu vai tirgu ikdienā, kā arī pirms ceļojumiem uz tālākām zemēm ar eksotiskāku jūras velšu piedāvājumu. 

Reiz pavārs Mārtiņš Rītiņš nāca klajā ar tādu nevainīgu ieteikumu – gadījumā, ja mājās nav, ko ēst, no ledusskapja jāpaņem lasis. Šis padoms radīja lielu jautrību, un tas nekavējoties tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Taču nu ir pienākuši laiki, kad laša meklēšana ledusskapja stūrī nemaz nešķiet tik absurda – pēc aptaujas datiem, tā ir visvairāk pirktā zivs Latvijā. Lielākoties tas, protams, ir Norvēģijā audzētais lasis. Kā tad šajā gadījumā ar vidi? Dažkārt jau šo zivi varam nopirkt, taču to audzēšana īsti nevar būt bez ietekmes uz vidi, tāpēc ikdienā labāk izvēlēties ko latviskāku.
Savas tradīcijas varam ievērot droši – siļķe, reņģe un brētliņa ir “zaļajā” sarakstā, kas nozīmē, ka tās varam ēst bez bailēm, ka uz šķīvja ir pēdējā sugas pārstāve. Un šāda izvēle arī sevišķi nesatricinās bankas konta stāvokli – šīs nav zivis no dārgā gala. 

Pēc zivīm nav jālūkojas tikai jūras virzienā. Latvijā ir gana daudz saldūdens zivju, kuras ir ne tikai garšīgas, bet arī neizraisa skumjas pārdomas par brūkošajām ekosistēmām. Piemēram, asaris, plaudis, nēģis, līnis un karpa – zivs, kas vienam izraisa riebumu, bet man šķiet, ka nekā gardāka uz pasaules vispār nav. Pat izdots īpašs saldūdens zivju ceļvedis, kas palīdz ar dakšu un nazi orientēties ezeru un upju ūdeņos. 

Šobrīd zušu eksports no Eiropas Savienības un citām valstīm ir aizliegts, taču zušu kontrabanda jau ir kļuvusi par nopietnu nelegālo biznesu.

Lielais NĒ
Ja būtu jāizceļ viena zivs, kuru tiešām nevajadzētu ēst, tad ļaujiet iepazīstināt ar Eiropas zuti, kura krājumi šobrīd ir katastrofālā stāvoklī – zutis nopietni pretendē uz vietu muzejā. Tas garšo ne tikai eiropiešiem, bet arī cilvēkiem Āzijā, kuru labklājība aug un līdz ar to – arī vēlme pēc delikatesēm. Šobrīd zušu eksports no Eiropas Savienības un citām valstīm ir aizliegts, taču zušu kontrabanda jau ir kļuvusi par nopietnu nelegālo biznesu. Tieši tā – zutis ir Eiropas ziloņkauls. Un ar šiem noziegumiem strādā nevis kaut kādi dabas sargi ar prievītēm ap pieri, bet gan Europol – organizācija, kuras pārziņā ir cīņa ar organizēto noziedzību Eiropā. 

Kur īsti tā lielā zušu problēma? Varētu šķist, ja jau visiem tik ļoti garšo, atliek vien audzētavā to saaudzēt milzīgos apjomos, un visi būs laimīgi – cilvēki paēduši un audzētāji nopelnījuši. Tā varētu, ja vien būtu skaidrs, kā zuši vairojas. Laikā, kad šķiet, ka viss zinātnē jau ir atklāts, mēs nezinām, kā vairojas zuši! Zināms tas, ka tie no visas Eiropas nārstot dodas uz Sargasu jūru. Kāpēc uz turieni? Tas īsti nav zināms. Varbūt viņiem patīk tieši tas ūdens, varbūt viņiem patīk tieši tie augi, visticamāk viņiem patīk kaut kāda apstākļu kombinācija. Bet, tā kā precīzu formulu labas zuša nārstošanas vietas izveidei neviens nezina, tad arī nav iespējams to radīt mākslīgi. Sargasu jūrā zuši vienīgo reizi savā mūžā nārsto un iet bojā. Pēc tam jaunā paaudze dodas atpakaļ uz senču Eiropu. Un kontinenta krastos tos vai nu nozvejo, vai arī tie veiksmīgi tiek līdz savām upēm. Ir dzirdēts kaut kas par zušu audzētavām, taču jāsaprot, ka tās nav audzētavas, kur pasaulē nāk kāds zutis. Šos tīneidžerus jeb stikla zušus notver pie Eiropas krastiem un aizved uz ezeru. Un tur tie izaug lieli, lai vietējie ļaudis varētu paēst. Tāda ir tā “audzēšana”.

Jāatceras, ka svarīgāk par jebkurām zinātnieku rekomendācijām ir ilgtspējīga patēriņa galvenais princips – pērc tikai to, ko Tev vajag.

Viss plūst un mainās

Ekosistēmu un zivju populāciju stāvoklim ir tendence mainīties. Iespējams, zvejnieki kā traki metīsies zvejot reņģes, gadīsies arī nevajadzīgas dabiskas likstas, un pēc desmit gadiem tām būs demogrāfiskā krīze. Tāpat iespējams, ka Baltijas menca izķepurosies no savām likstām un pēc kāda laika būs liekama galdā bez bažām. Un tad rakstā minētie ieteikumi nebūs ne asakas vērti. Spēja pašam izvērtēt sugas stāvokli un zvejas metodes ir lieliska un to vajadzētu attīstīt un attīstīt, taču skaidrs, ka ne visiem tā ir dzīves prioritāte. Tāpēc ir viens – pārlaicīgs – instruments, kas palīdz orientēties zemūdens pasaulē. Jālūkojas pēc MSC (ilgtspējīgi iegūtas zivis jūrā) vai ASC (ilgtspējīgi audzēts zivis) logo uz iepakojuma. Tā ir neatkarīga sertifikācijas sistēma, kas pieskata, lai ar konkrēto zivju populāciju viss būtu kārtībā, lai zivju ieguve nekaitētu videi un pie viena uzstāj uz loģisku un godīgu menedžmentu un atskaitīšanos. Arī Latvijas veikalos redzamas zivis ar šādiem logo, un šos iepakojumus var ņemt ciet pavisam droši. 

Līdz ar vides problēmu “uzpeldēšanu virspusē” ultraapzinīgiem cilvēkiem dzīvot kļūst grūtāk. Izrādās, ka jāpārbauda katrs kumoss, ko gribi likt mutē, un tas var kļūt tik nomācoši, ka gribas atmest tam visam ar roku un izvēlēties to, kas pagadās, nevis studēt zinātnisko literatūru pirms katra pirkuma izdarīšanas. Tāpēc jāatceras, ka svarīgāk par jebkurām zinātnieku rekomendācijām ir ilgtspējīga patēriņa galvenais princips – pērc tikai to, ko Tev vajag. Tas jādara arī ar pārtiku – sagādā tikai tik, cik vajadzīgs. Un tas nāks par labu ikvienai – gan veselīgai, gan vārgai – ekosistēmai.

Autore: Elīna Kolāte, speciāli Mammamuntetiem.lv