Traģiskās dzemdības Jelgavā: atklājas baisi fakti par sektu, kas liedz vērsties pie mediķiem

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā draudzes locekļi norobežojās ne tikai no laicīgās pasaules, bet arī tāpat kā šoreiz - no palīdzības un komunikācijas ar ārpasauli. Iespējams, ka pašreiz sektas līderu intereses savam pulkam piesaistīt cilvēkus ir saistītas nevis ar rūpēm par dvēseļu glābšanu un mūžīgas dzīves nodrošināšanu, bet gan lēta un paklausīga darbaspēka piesaistīšanu savam biznesam. Jauns.lv pēta visnotaļ kriminālo sektas pagātni un šodienu.

Ticības vergi?
Pirmo reizi Latvijas sabiedrība ar šīs draudzes destruktīvo darbību saskarās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad arī Kārļa Ulmaņa valdība 1936. gadā aizliedza tās darbību. Atjaunotās Latvijas varasiestādes, pēc visa spriežot, rūgto mācību ignorējušas un atļāvušas darboties “kristīgai” sektai, kuru “normālā” baznīcā ejošie dievlūdzēji sauc par sātana pārņemtu kaktu organizāciju.

Savukārt sektas vadoņi, kuri no saviem adeptiem pieprasa absolūtu pakļaušanos, noslēgšanos no laicīgās vides, norobežošanos no neticīgajiem radiniekiem un īpašumu pārdošanu, pēc visa spriežot, nemaz tik askētiski nav – viņi Latvijas apmēriem nodibinājuši salīdzinoši visai vērā ņemamu biznesa impēriju, kas nodarbojas, piemēram, ar kazu audzēšanu, maizes cepšanu un klavieru skaņošanu.

Izsekot Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes darbībai un struktūrai ir visai sarežģīti, jo tā par savu darbību publiski nekādu informāciju nepauž, bet tās vadība slapstās un ar presi kategoriski atsakās runāt, bet faktiski apzagtajiem draudzes locekļiem uz visstingrāko noliegts runāt ar “svešajiem”. Tomēr pēc publiski pieejamās informācijas parādās visai pārsteidzoša aina.

Jāpiebilst arī tas, ka, salīdzinot ar citām, reliģiskām kopienām vai draudzēm, kuras vairāk vai mazāk tomēr cenšas savai ticībai pievērst pēc iespējas vairāk ticīgo, Pirmā evaņģēliskā draudze darbojas slepenībā un tās durvis cilvēkiem “no malas” ir slēgtas. Ja krišnaīti, dziedot mantras staigā pa galvaspilsētas ielām, jehovieši pie Brīvības pieminekļa izdala savu “Sargtorni”, bet kristiešu baznīcas pie sevis aicina ar zvanu skaņām, tad “pirmie Jēzus evaņģēlisti” ar misiju nenodarbojas. Tas liek domāt, ka viņi savā ziņā varētu būt savas draudzes vadoņu paklausīgi kalpi jeb vergi, kuri sadzīti draudzes komūnas mājās. 


Mirst māte un bērns
Jauns.lv jau rakstīja, ka šonedēļ plašu rezonansi izpelnījās reliģiskā organizācija “Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze”, kuras pārstāvji stājās Jelgavas tiesas priekšā par to, ka 14. maijā kādās mājās Zemgalē pieļāvuši dzemdībās nomirt 21 gadus vecai sievietei un viņas bērnam.

Sieviete bija sektā, kuras locekļi kategoriski atsakās kontaktēties ar ārpasauli un vērsties pie mediķiem, sakot, ka viss ir tikai un vienīgi Dieva rokās un vislabākās jeb vienīgās zāles ir lūgšana. Viņas ticības brāļi un māsas, kā arī sektā ievilktie radinieki nav ļāvuši sievietei vērsties pie mediķiem un slimnīcas Dzemdību nodaļā, raksta “Latvijas Avīze”.

Tagad uz Zemgales rajona tiesas sola sēž visi trīs dzemdību “pieņēmēji”, kuri apsūdzēti par neatļautu ārstniecību un cilvēku atstāšanu bez palīdzības, par ko draud līdz astoņiem gadiem ilgs cietumsods. Abi apsūdzētie vīrieši ir arestēti, bet sektas garīgā vadoņa sieva Dāvida atrodas uz brīvām kājām.
 

Tā nu dzemdības mājas apstākļos pieņēma sievietes vīrs – 25 gadus vecais Renārs, viņas tēvs, Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes galvenā amatpersona (vismaz pēc draudzes iesniegtajām ziņām valsts iestādēm) Valdis Simsons un tās garīgā līdera sieva, 40 gadus vecā Solvita Dāvida. Dzemdības beidzās traģiski – grūtās dzemdībās bērniņš piedzima miris, bet māte nākamajā dienā nomira no eklampsijas (vissmagākās grūtniecības toksikozes formas).

Tagad uz Zemgales rajona tiesas sola sēž visi trīs dzemdību “pieņēmēji”, kuri apsūdzēti par neatļautu ārstniecību un cilvēku atstāšanu bez palīdzības, par ko draud līdz astoņiem gadiem ilgs cietumsods. Abi apsūdzētie vīrieši ir arestēti, bet sektas garīgā vadoņa sieva Dāvida atrodas uz brīvām kājām.


Neaptverama tumsonība
21. gadsimtā prātam neaptveramā tumsonība norisinājusies Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes mītnē, kurā valda mežonīga disciplīna. Par to liecina no draudzes valgiem izbēgušo teiktais “Latvijas Avīzei” - kā bijis dzīvot sektā, kuras vadonis adeptiem sevi liek dēvēt par Svēto Garu.

Gunita: (Viss sākās) “līdz ar Jāņa Dāvida atnākšanu, kurš liedza apmeklēt ne tikai ārstus, arī zobārstus, bet arī teica, ka medikamentus nevajag lietot. Cilvēki bija pārbiedēti par to, kas ticības vārdā jādara… (,,) Un cilvēki klausīja. Pārdeva galdniecības, siltumnīcas, automazgātavas, automašīnas”.

Kristīne (nomirušās mātes māsa): “Tas ir tāds milzīgs psiholoģisks spiediens – to es tikai tagad saprotu, kad esmu no draudzes aizgājusi. Ja es kaut ko gribēju, man vajadzēja pasīt atļauju tētim, savukārt viņš prasīja atļauju draudzes vadībai. Lemt pašai nozīmēja miesas prāta piepildīšanu. Viss bija jāizlūdzas. Visas likstas ar veselību piedēvēja ticības vājumam”.

Jauns.lv rīcībā ir informācija, ka kāda uz draudzes “kopmāju” pārvākusies adepte, pirms tam par labu sektai pārdevusi gan savas daļas namīpašumā Rīgas centrā, gan lauksaimniecības ražotni Kurzemē.

Sektas vadoņiem paklausīgie par savu īpašumu pārdošanu iegūto naudu atdevuši garīgajiem līderiem un pārcēlās uz dzīvi draudzes celtajās “komunālajās mājās” Latvijas laukos, kur vienā mītnē dzīvoja vairākas ģimenes. Kā viņi tur dzīvoja un kalpoja pašpasludinātajam Svētajam Garam netiek atklāts, bet, iespējams, ka ierindas sektantu naudu un darbaspēks aizgāja sektas vadoņu biznesa stutēšanai.  Par “pirmo evaņģēlisko Jēzus” biznesu raksta turpinājumā. Bet tagad neliels ieskats draudzes vēsturē.

Sātans nesnauž: trūkst mīlestības un sākas tiesāšana
Pirmās evaņģēliskās draudzes (toreiz bez priekšvārda “pirmās”) pirmsākumi meklējami vēl tālajā 1899. gadā, kad svētdienā pēc Jāņiem neliels dievlūdzēju pulciņš bija sapulcējies brāļu Zuzu dzīvoklī. Sapulcējušies gribēja atteikties no tradicionālo kristiešu “ārišķībām” – krustiem, svētbildēm, garīdzniecības institūcijas, kā arī laicīgās pasaules priekiem un baudām, vienvārdsakot – nodoties askētiskam un savrupam dzīvesveidam savā domubiedru pulciņā.

Iespējams, ka ierindas sektantu naudu un darbaspēks aizgāja sektas vadoņu biznesa stutēšanai. 

Līdz Pirmajam pasaules karam šajā domubiedru grupā bija apvienojušies ap 40 cilvēku, vēstīts draudzes mājaslapā ejdraudze.lv. Pamazām grupa paplašinājās līdz 200 cilvēkiem, tā pulcējās privātos dzīvokļos kā māju draudze. 1917. gadā viņi noturēja pirmo publisko Evaņģēlija sapulci un nolēma dibināt savu reliģisko organizāciju, kuru nodēvēja par Evaņģēlisko Jēzus draudzi.

Līdz ar neatkarīgas Latvijas nodibināšanos sākās draudzes uzplaukums. Tā oficiāli reģistrējās, sāka izdot savu preses izdevumu – “Gaišos Ceļos”, un darbojās kā viena no daudzajām protestantiskā tipa draudzēm, ar neko īpašu pirmajos gados neizceļoties, vienkārši sludinot Dieva Vārdu un aicinot uz tikumīgu dzīvi.

Lūzuma punkts iestājās pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū, kad draudzē “iemājoja sātans”, kā apgalvo draudzes cilvēki, kuri negribēja norobežoties no apkārtējās pasaules, būt sabiedrībā un Evaņģēliskajai Jēzus draudzei saglabāt normālas draudzes statusu, kāds ir luterāņiem, katoļiem, baptistiem, metodistiem un citām tradicionālajām konfesijām.  

“Ārēji viss izskatījās labi. Tomēr sātans nesnauda. Draudzē tika pieņemti ierobežojoši likumi ar mērķi neaizrauties ar pasaulīgām izpriecām, greznošanos, sportu, mākslu, izglītību. Protestējot, no draudzes aizgāja daudzi no jaunās paaudzes. Pietrūka savstarpējās mīlestības, sākās negācijas – aprunāšana, augstprātība, tiesāšana. Grēki kļuva arvien smagāki. Tāpēc Dievs pieļāva, ka 1936. gadā valdība uz ienākušo sūdzību pamata draudzi slēdza,” vēstīts draudzes mājaslapā ejdraudze.lv.

Pirmais Ulmanis aizliedz, otrais Ulmanis atļauj
Gan Kārļa Ulmaņa režīma laikā, gan nacistu un padomju okupācijas laikā draudze (tiesa gan mazskaitlīga) darbojās nelegālos apstākļos. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanos tā izgāja “no skapja” un uzsāka legālu darbību.

Bet otrajos Ulmaņlaikos to piemeklēja tā pati nelaime, kas pirmajā Ulmaņlaikā. Sākās šķelšanās – viena daļa gribēja darboties kā normāla draudze, bet otra daļa norobežoties no visas pasaules un “vārīties savā sulā”.

Pirmā draudzes daļa tad arī palika pie sava vēsturiskā nosaukumu – Evaņģēliskā Jēzus draudze un joprojām darbojas gan legāli, gan atklāti un aicina uz savām publiskajām sanāksmēm Jaunajā Rīgas svētās Ģertrūdes luterāņu baznīcā teju pašā galvaspilsētas centrā. Savukārt otrā draudzes daļa piereģistrējusies kaut kur dziļi laukos un darbojas slepenībā, publiski neizziņojot savus pasākumus.  

Ejdraudze.lv rakstīts: “Kad atjaunojās Latvijas valsts, draudzes mazākā daļa piereģistrējās, lai darbotos legāli. Otra draudzes puse piereģistrējās ar nosaukumu “Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze”. Kontaktu ar otru draudzes daļu nav izdevies atjaunot”.


Klavieru skaņošana, maizes cepšana, kazu ganīšana un Evaņģēlijs
Pēc valsts iestāžu reģistra ziņām Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudzes oficiālā adrese ir zemnieku saimniecībā “Kaļļi” Madonas novada Dzelzavas pagastā, kuras pamatnodarbošanās ir reģistrēta ar lauksaimniecību nevis reliģisku sludināšanu vai muzicēšanu.

Publiski pieejamā informācija liecina par “Kaļļi” blakus biznesiem. Tā kā saimniecības īpašnieks, vārdā Juris Neimanis, ir arī mūzikas instrumentu skaņotājs, tad pirms trijiem gadiem Madonas pašvaldība ar “Kaļļi” noslēdza līgumu par klavieru meistara pakalpojumiem novada skolās un kultūras namos. Tātad, sektas mājvietā mītošie savulaik rūpējās par to, lai visā novadā pareizi spēlētu klavieres. Par to, ka sektas muzikālā dzīve nav apsīkusi liecina arī publikācija Madonas laikrakstā “Stars”, kurā vēstīts, ka  šī gada 13. jūlijā Lazdonas baznīcā notika koncerts „Viena diena kristieša dzīvē”, kurā uzstājās Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes kamerkoris. Savukārt Tieslietu ministrijas atskaitē lasāms, ka draudzes koris 2014. gadā sniedzis koncertu Dzelzavas kultūras namā.

Bet muzicēšana nav draudzes locekļu galvenais bizness. Vēl pavisam nesen draudzes līderiem – Valdim Simsonam un Jānim Dāvidam piederēja uzņēmums “Svētes maize” Jelgavas novada Svētes pagastā, kurš nu pārdots draudzes loceklim Robertam Neimanim (cilvēkam ar tādu pašu uzvārdu kā “Kaļļi” saimniekam).

Vēl trešā biznesa joma, iespējams, saistās ar zemnieku saimniecību “Dimzēni” Jelgavas novada Zaļenieku pagastā (kaimiņos Svētes pagastam), kas nodarbojas ar “Latvijas tradicionālās lauku sētas saimnieciskā dzīvesveida un kultūras vērtību saglabāšanu”. Šo lauku sētu daudzi pazīst ne tikai kā kazu audzēšanas saimniecību, bet arī kā vietu, kur uzņemts televīzijas seriāls pēc Alfrēda Dziļuma romāna “Saplēstā krūze” motīviem. “Dimzēni” ir vienīgā vieta, kas sociālajos tīklos saistīta ar Pirmās evaņģēlisko Jēzus draudzi:

“Vakardienas kopdarbā ar Pirmo evaņģēlisko Jēzus draudzi turpinājām labi iesākto aploka būvēšanu. Ja rūpnieciski ražotos žoga mietus apdedzina un apstrādā ar piķi, tie kalpo krietni ilgāk,” šī gada 10. maijā minēts “Dimzēnu” “Facebook” profilā.

Dīvaina sakritība, ka Pirmās evaņģēliskās draudzes “komunālās mājas” ir lauku pagastos, kur savas zemnieku saimniecības un biznesu attīstījuši draudzes līderi. Un šie biznesi it nebūt nav draudzīgi draudzes sludinātajai ideoloģijai par attiekšanos no visām laicīgām izpriecām un civilizācijas labumiem, par norobežošanos no “neticīgajiem”. Garīgiem līderiem atļauts tas, kas uz visstingrāko noliegts viņu mācekļiem – piemēram, neticīgos barot ar dienišķo maizīti vai pareizi noskaņot klavieres, lai “Jēzu neiepazinušie” varētu uz nebēdu ballēties kultūras namos.

Jāpiebilst, ka Valsts izglītības attīstības aģentūras mājaslapā arī minēts, ka “Svētes maize” un “Dimzēni” veiksmīgi darbojas brīvprātīgā darba (respektīvi – bezmaksas) darbaspēka piesaistē. 2014. gadā “projekta īstenotāji viesojās uzņēmumā “Svētes maize”, kurā katram bija iespēja pagatavot savu rupjmaizes kukuli. (..) Dalībnieki piedalījās arī zemnieku saimniecības „Dimzēni” darbā, slaucot un ganot kazas, veicot dārza darbus, vācot ārstnieciskos augus, kā arī sienot sieru un rūpējoties par viesu sagaidīšanu Līgo vakarā. Tas ļāva saprast to, ka lauksaimniecība ir latviešu kultūras pamats - Latvijas laukos gadsimtiem ilgi darbs mijies ar dziesmu”.

“Dimzēnu” kopienas profilā sociālajos tīklos gan tagad teikts, ka “Dimzēni” nenodarbojas vis ar latviskās dzīvesziņas populaizēšanu, bet gan Evaņģēlija sludināšanu: “Mēs kā kristieši un ES pilsoņi piekrītam, ka cilvēcei ir vajadzīga “globāla ekoloģiskā pārveidošana” un esam “apņēmušies dzīvot cienīgu dzīvi visiem, kas saskaņo ekonomisko labklājību un efektivitāti, mierīgu sabiedrību, sociālo iekļaušanu un atbildību vides jomā”. Mēs vēlamies piedalīties jauna domāšanas veida popularizēšanā par cilvēkiem, dzīvi, sabiedrību un attiecībām ar dabu, un mēs domājam, ka steidzami nepieciešama ekoloģiskā izglītība, kuras pamatā ir Evaņģēlija vēsts”.

Internetā atrodams arī Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes ideoloģijas oficiālais izklāsts: “Veicināt un izkopt locekļu garīgo izaugsmi un ticību Trīsvienīgajam Dievam, lai tie dzīvotu dievbijīgu, morāli tīru, tikumiski skaidru un priekšzīmīgu dzīvi Kristus mācības garā; sludināt Kristus evaņģēliju, aicināt ikvienam atgriezties no grēkiem pie Dieva, mācīt viņiem Kristus mācību un nostādīt viņus uz ticības ceļa; mantot pēc šīs dzīves mūžīgu dzīvi Debesu valstībā”.

Zīmīgi, ka dīvainas sakritības dēļ Pirmās evaņģēliskās draudzes adeptu “kopmītnes” atrodas tiešā ar draudzes līderiem saistītu ražotņu un saimniecību tiešā tuvumā Jelgavas un Madonas novadā.


Tieslietu ministrija nevētīja draudzes atbilstību valsts likumiem un drošībai
 

Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze ir oficiāli reģistrēta Uzņēmumu reģistrā, bet Reliģisko organizāciju likuma 8. pantā minēts, ka Uzņēmumu reģistram pirms reliģiskās organizācijas reģistrēšanas jālūdz Tieslietu ministrijas atzinums par tās statūtos vai nolikumā norādīto darbības mērķu un uzdevumu atbilstību normatīvajiem aktiem, kā arī par to, vai reliģiskās organizācijas darbība nevar apdraudēt cilvēka tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Tā kā draudzes darbība vērtēta neviennozīmīgi, Jauns.lv vērsās Tieslietu ministrijā ar jautājumiem, vai draudzes darbība ir izvērtēta atbilstoši valsts likumdošanai un vai tā neapdraud sabiedrību. Uz jautājumiem atbildēja ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Alise Dārzniece.

- Kad Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze tika reģistrēta?

- Tā reģistrēta 1996. gada 2. maijā. Sākotnēji draudze tika reģistrēta kā pārreģistrējama draudze (atbilstoši iepriekš esošajai Reliģisko organizāciju likuma daļai, kura noteica, ka draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām, pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas Reliģisko lietu pārvaldē). 2006. gadā draudze tika reģistrēta kā pastāvīga reliģiskā organizācija, jo bija pagājuši likumā noteiktie desmit gadi.

- Kāds bija Tieslietu ministrijas atzinums par šo draudzi?

- Tieslietu ministrija atzinumus par reliģiskajām organizācijām sniedz kopš 2009. gada grozījumiem Reliģisko organizāciju likumā, attiecīgi, ministrija par šo draudzi atzinumu nesniedza (draudzi kā pastāvīga organizāciju reģistrēja 2006. gadā un ministrijas atzinums tai vairs nebija vajadzīgs – red.). Lēmumu par reliģiskās organizācijas reģistrāciju tolaik pieņēma Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks.
 
- Kāda ir procedūra reliģiskās organizācijas atbilstības izvērtēšanai, lai tā tiktu reģistrēta?

- Tieslietu ministrija, sagatavojot atzinumu Uzņēmumu reģistram, sadarbībā ar citām kompetentajām institūcijām noskaidro, vai statūtos minētā reliģiskā konfesija ir pasaules reliģijas virziens, kam ir savs ticības apliecinājums, mācība un dogmatika, kā arī kulta tradīcijas, vērtē, vai reliģiskās organizācijas statūtos minētā konfesionālā piederība atbilst statūtos izklāstītajai ticības mācībai, vai reliģiskās organizācijas statūtos aprakstītā darbība un lietotā terminoloģija nav pretrunā ar normatīvo aktu prasībām, piemēram, bērnu tiesību aizsardzības jomā, izglītības jomā un tamlīdzīgi. Tāpat tiek izvērtēts, vai statūtos aprakstītā mācība un  darbība nevar apdraudēt cilvēka tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, piemēram, negatīvi ietekmēt bērnu psiholoģisko veselību. Tāpat pirms atzinuma sniegšanas tiek lūgts arī tiesībaizsardzības iestāžu viedoklis par to, vai reliģiskās organizācijas darbība (mācība) nevar apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrības drošību.
 
- Kā Tieslietu ministrija vērtē līdzšinējo Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes darbību?

- Reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem uzrauga tiesībaizsardzības iestādes un informē Tieslietu ministriju par konstatētajiem normatīvo aktu pārkāpumiem to darbībā. Tieslietu ministrijas rīcībā līdz šim nav bijušas ziņas par minētās reliģiskās organizācijas iespējamiem pārkāpumiem.

Arī Uzņēmumu reģistrs, izvērtējot tā  rīcībā esošajā reģistrācijas lietā esošos materiālus, nav konstatējis indikācijas par draudzes iespējamiem pārkāpumiem.

“Pirmie Jēzus evaņģēlisti” ne pirmo reizi cilvēku noved līdz nāvei
Tomēr indikācijas, kas varētu liecināt, ka ar Pirmo evaņģēlisko Jēzus draudzi kaut kas nav kārtībā jau bija pirms tās pastāvīgās reģistrācijas 2006. gadā. 2005. gadā “Latvijas Avīze” rakstīja par 46 gadus veco rīdzinieci Vēsmu Mūrnieci. Viņa atlaba pēc smagas operācijas Jūras medicīnas centrā, uz kurieni bija atvesta no Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes mītnes. Arī toreiz, tāpat kā nesenajā gadījumā, draudzes locekļi, starp kuriem bija arī Vēsmas kundzes radinieki, neļāva sasirgušajai doties pie mediķiem, kas beidzās ar smagu saslimšanu un nokļūšanu slimnīcā.

Kundze slimnīcā bija dziļā vientulībā, kaut arī viņai bija vīrs un seši bērni. Viņi pie Vēsmas nebrauca, jo būdami sektas locekļi bija pārliecināti, ka māte un sieva ar vēršanos pie dakteriem bija nodevusi ticību un ar tādu cilvēku nav jāuztur attiecības.

Vienīgi Vēsmas tēvs Ziedonis no Valmieras bija vienīgais no ģimenes, kurš devās pie savas meitas. Toreiz “Latvijas Avīzei” viņš atklāja: “Pie visa vainīga ir tā nelaimīgā sekta – Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze, kur kā draudzes gana palīgs kalpo znots Andris Mūrnieks un kurā iesaistīti arī visi bērni – 15 līdz 22 gadus vecās meitas un dēls. Tā nav kristīgu cilvēku cienīga rīcība, bet gan kalpošana velnam, ja bērni un vīrs likteņa varā pamet savu vistuvāko!”

Jāteic, ka Vēsmas kundzes ģimene nebija vis mīlestības, bet gan Dieva saitēm saistīta un tieši reliģiskā pārliecība arī bija tā, kas šo ģimeni izārdīja. Toreizējā draudzes vadītāja Modra Grūbes sieva Maija par Mūrnieces ģimenes izveidošanos atklāja: “Tolaik draudzes vadītāji uzskatīja, ka, savstarpēji precoties draudzes locekļiem, iespējams nostiprināt ticību Dievam. Taču laiki mainās, tagad pie mums draudzē ir arī cilvēki, kuri paši izvēlas sev dzīvesbiedrus un tad nāk prasīt draudzes ganam atļauju. Mēs šādas laulības neaizliedzam”.

Vēsma apprecējās ar draudzes izvēlēto vīru un zaudēja gan savas dzīves labākos gadus, gan arī gandrīz dzīvību: “Vai tā bija mīlestība, nezinu! Mums lika, mēs apprecējāmies, un tā dzima seši bērni – dēls un piecas meitas. Draudze ir sabojājusi manu dzīvi un tagad to izdarīs arī ar maniem bērniem”.

Vēsmas tēvs toreiz teica: “Tas varbūt skan ciniski, taču Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes būtība ir nedarīt labu tiem, kas ir pret tevi. Kad Vēsma meklēja palīdzību ģimenes sakārtošanā, viņa ar draudzi nonāca konfliktā, jo patiesību tur necieš. Liekulība valda sprediķos un dzīvē”.

Arī pašlaik draudzes dzīvi tuvāk pārzinošie ļaudis saka, ka tur valda ārkārtēji nelabvēlīgi apstākļi, kas saistīti ar aizliegumu vērsties pēc medicīniskās palīdzības un lietot zāles. Dažām sievietēm bijuši spontānie aborti, kā arī notikušas dažas mīklainas nāves, visticamāk, saistītas ar to, ka cilvēkiem netika sniegta medicīniskā palīdzība.

Pēc 2018. gadā iesniegtā draudzes pārskata secināms, ka pašlaik tajā ir 132 pilngadīgi un 45 nepilngadīgi locekļi.

No portāla Jauns.lv