"Ko es redzēju, man tā "izsita korķus"!" aculiecinieks skarbi izsakās par lidostā "Rīga" redzētajiem repatriantiem

Oskars raksta, ka kopā ar paziņu todien devies uz lidostu, lai pilnā gatavībā un pēc visiem atbildīgo iestāžu ieteikumiem, sagaidītu Latvijā ielidojošo, kuru nepieciešams nogādāt karantīnā.

Pārpublicējam viņa ar 24. martu datēto stāstu par lidostā “Rīga” redzēto.

"Gribat patiesību par Covid-19 karantīnu Latvijā?"
"Es šodien biju lidostā! Es neticēju tam, ko tur redzēju! Pāris vārdos par #PIESARDZĪBU parunāsim? Par Covid-19 karantīnu Latvijā? Par cilvēku atbildību un intelekta saturu dažu cilvēku galvās, kas ir pielīdzināms tualetes poda saturam (pēc tā lietošanas)? Un es jau pašā sākumā jums varu 200% apzvērēt, ka tas, ko es redzēju nav izdomāts.

Tātad šodien Rīgā ielidoja viens no “airBaltic” speciāli nozīmētajiem reisiem. Tā teikt, lai tautieši no Apvienotās Karalistes var atgriezties dzimtenē, Latvijā. Tā nu sanāca, ka arī man bija jāpiedalās viena šāda atbraucēja glābšanas operācijā. Rūpīgi izplānotā (līdz galam neesmu drošs, vai viss tika darīts tā, kā mediķi būtu ieteikuši, taču centāmies no sirds un labākās saprašanas). Operācijas mērķis, maksimāli norobežojot atbraucēju no saskares ar apkārtesošajiem, šeit sastopamajiem ļautiņiem. Nedaudz brutāls pasākums, taču, kā saka, veselības un piesardzības vārdā, nedaudz jāupurē ikdienas komforts.

Proti, atbraucējs bija jānogādā no lidostas uz iepriekš sagatavotu dzīvesvietu (atbrīvotu dzīvokli), kurā šis atbraucējs var izbaudīt pašizolēšanos. Netraucēts no apkārtējiem un netraucējot nevienu pats. Realitātes šovs “izdzīvo 14 dienas vienītī“ var sākties. Ilgāku laiku domājām, kā atvest šo atbraucēju no lidostas maksimāli izolētu no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. OK, izdomājam! Iemetām mašīnā divriteni, lai minās pa taisno no lidostas uz mājām (pareizāk sakot, pagaidu mājām).

 Operācijas mērķis, maksimāli norobežojot atbraucēju no saskares ar apkārtesošajiem, šeit sastopamajiem ļautiņiem. Nedaudz brutāls pasākums, taču, kā saka, veselības un piesardzības vārdā, nedaudz jāupurē ikdienas komforts.

Šoferim rokās gumijas cimdi, man – cimdi. Tuvojoties lidostai, abi aizklājām sejas ar apsējiem. (it kā sakot, ka maska ir domāta tiem, kas ir inficēti, tomēr drošs paliek drošs, lietojam arī mēs – fiziski veseli cilvēki). Līdzi man klēpī arī dezinfekcijas līdzeklis. Tuvojamies lidostas ieejai, redzam “re kur stāv mūsu pasažieris”. Izkāpjam no mašīnas, sabļaustāmies “Čau – čau”. Tiek izvilkts ritenis un nolikts drošā attālumā. Ko darām tālāk, paņemam koferus, iemetam bagāžas nodalījumā (uzsveru, cimdi, maskas, tuva kontakta ar pašu atbraucēju nav). Lai nebūtu tālākas spriedelēšanas (koferi dezinficēti, atstāti karantīnā kopā ar atlidojušo).

Ne mēs, ne atbraucējs, neesam inficēti – tomēr uzvedamies tā, it kā mēs visi un katrs atsevišķi būtu teju vai radioaktīvi.

Šādas piesardzības metodes drīzāk vajadzētu ikdienā piekopt 15. trolejbusa maršrutā, vai 7. tramvajā. “Jej-bogu” sajūta, ka ir dienas, kad tur sastopamie ļautiņi kaut ko var pielipināt daudz ātrāk (ne visi, daži konkrēti novēroti indivīdi). Ejam (braucam tālāk). Instrukcijas atbraucējam esam nodevuši, kā braukt, ko darīt, ko nedarīt. Dzīvoklī ir viss nepieciešamais, ēdiens, dzeramais, utt. Tā nu mēs ar auto braucam savu ceļu, velosipēdists savu. (maskas un cimdi nevienā brīdī nepamet mūs, gluži kā tādas rotas uz karnevālu).

Stāv autobuss, priekšā kā saprotams autobusa šoferis un tad viņi... kaudze (ap 30-40 varbūt) tikko no lidostas iznākušo, kuri pilnīgā mieriņā, lēnu garu slājot, cits aiz cita kā pīles iebirst autobusa vēderā.

Un tagad sekos pats labākais... Es no sirds atvainojos par savu valodu tālāk rakstītajā, taču dienišķā mēlē es to nevaru izteikt. Lasīsiet, sapratīsiet.

Lieki piebilst, ka paralēli mūsu atbraucējam, no lidostas laukā nāca dažādas citas tikko atbraukušas ģimenes, kompānijas un vientuļnieki. Viens ar masku, cits bez maskas. Es ar viņiem nekomunicēju, man par viņiem it kā vienalga tajā brīdī. Visi lieli, domājoši, gan jau, ka zina, ko dara.

Braucam ar auto lejā no lidostas estakādes, ceļš visiem viens. Un protams, ka tas ved gar blakus esošo autobusa pieturu. Es paskatos laukā pa logu, un man gluži kā caur objektīvu priekšā izkristalizējās autobuss (asā fokusā). Un tieši, kā caur kameru skatoties, viss pārējais aizpeld smukā “blūrā”. Pi****! Es atvainojos, bet citādāk es to nevaru nosaukt! Es tagad varētu pielietot dažādus vārdus, apzīmējumus, utt. Kurināt naidu un visādi citādi ārdīties, tomēr viss, ko es redzēju, man tā “izsita korķus”, ka es pat uz brīdi mēms paliku.

Stāv autobuss, priekšā kā saprotams autobusa šoferis un tad viņi... kaudze (ap 30-40 varbūt) tikko no lidostas iznākušo, kuri pilnīgā mieriņā, lēnu garu slājot, cits aiz cita kā pīles iebirst autobusa vēderā. Sejas maskas? Kādas tur n**** maskas, b***? Jā, dažiem bija (uz brīdi), kad iekāpa autobusā, tad tur laikam grūti elpot bija, norāva nost un nopūtās.

Es vairāk runāju par kopējo “solidāro” vienotības sajūtu. Par katra cilvēka spējām būt atbildīgiem ja ne pret MK noteikumiem, tad pret līdzcilvēkiem. Tā, tīri aiz cieņas kaut vai pret apkārtējiem.

Pilnīgi vienalga, kā vienam, tā jebkuram citam, kas atradās tajā autobusā! Tak viņu sejās teju vai varēja nolasīt domas: “Saņem mani valsts, es esmu ieradies mājās! Es esmu pilnīgs “priduraks”, bet esmu ieradies. Tu valsts man vispār esi parādā braucienu šajā autobusā par brīvu. Nekas, pirms atnākšu mājās, ieskriešu vēl ātri veikalā, nopirkšu kādu “šmigu” [alkoholisko dzērienu], iedzīšu šovakar nedaudz un atpūtīšos, rīt kā nekā uz darbu!” A man šajā brīdī galvā tikai viena doma: Ko es tikko redzēju? Un vai tas, ko es redzēju maz ir iespējams?

Slīdam mēs tā lēnām garām tam autobusam un prātojam... A mēs tad kas šajā situācijā esam? Es, cilvēks, kurš pārsvarā savā dzīvē meklē veidus, kā nedarīt tā, kā dara visi, satuntulējis sevi cimdos, maskā. Līdzi “spirts”! Plānojuši, kā nogādāt cilvēku, kurš atlidojis uz karantīnas zonu. Un te acu priekšā “h***** tev!”, 30-40 cilvēku kompānija, kuriem vispār pie vienas vietas visa tā Covid-19 “štelle”, kaut kādas izolācijas, sanitārā piesardzība, un jebkuri citi regulējošie šodienas faktori.

Es pusi savas šībrīža dzīves šo “valsts mēnešreižu” dienās esmu pārkārtojis tam, lai ievērotu to, kas jāievēro.

Strādāju no mājām, atsaku semināru vadīšanu, neapmeklēju vietas, kuras gribētu apmeklēt (kuras man vajadzētu apmeklēt), distancējos, uzņemu savās mājās cilvēkus, kuri atvēlēja šo dzīvesvietu atbraucējam. Kā vārdā b***? To autobusā redzēto, nebaidīšos šī apzīmējuma “p*********** idiotu” dēļ? To, kuri ar šādu attieksmi trauc mājās no lidostas, apmeklēs veikalus, šķaudīs tramvajā pa ceļam uz darbu? Nopietni?

Atliek tikai vienam no šiem 30-40 cilvēkiem būt inficētam – tas noteikti vainagosies ar nākamajiem.

Ziniet, man personīgi pilnībā nav bail no šīs Covid-19 sērgas. Tie, kuriem būs lemts saslimt ar šo vīrusu, tie noteikti neietrieksies ar helikopteri klintī, vai nepaslīdēs uz savas jahtas klāja. Es vairāk runāju par kopējo “solidāro” vienotības sajūtu. Par katra cilvēka spējām būt atbildīgiem ja ne pret MK noteikumiem, tad pret līdzcilvēkiem. Tā, tīri aiz cieņas kaut vai pret apkārtējiem.

Es ikdienā redzu, kādā stresā ir ievesti veiksmīgi ikdienas uzņēmēji, kā cieš draugu, paziņu vadītie uzņēmumi, kādas mājās ir pārmaiņas visa šī sakarā. Ne jau bailēs par to, ka es vai kāds man blakus saslims, nē. Tīri aiz tā, ka savā ziņā esam tagad nedaudz ierobežoti, jāievēro kaut kādas noteiktās normas, jābūt līdzatbildīgiem.

Es nekad neesmu veidojis rakstus aiz “neko darīt”, arī šoreiz nav citādāk! Parasti savos rakstos es izglītoju, vai dalos pieredzē par digitālo mārketingu, e-komerciju, vai tamlīdzīgi. Taču šoreiz, es nudien nevarēju paiet garām šodien redzētajam. Tīri tā, paanalizēju, tā tak bija tikai viena no (ja nemaldos četrām) šīsdienas lidmašīnām. OK, es neko nesaku par tiem, kuri līdzīgi kā mēs šodien izdarīja visu iespējamo, bet kopumā – jēga no tā, ka es, mēs šādi cenšamies būt piesardzīgi? Manuprāt, jēga pielīdzināma apaļai nullei.

Atliek tikai vienam no šiem 30-40 cilvēkiem būt inficētam – tas noteikti vainagosies ar nākamajiem. Vēl un vēl. Viens aiziet uz veikalu, cits nosvin atbraukšanu ar draugiem, vēl kāds aizies uz darbu. Nerunājot jau par tiem stulbeņiem, kas savus bērnus aizved uz dārziņu.

Nobeidzot šo emociju gammu, man tomēr ir viens jautājums – globāls jautājums “valsts aparātam“. Un tas ir sekojošs:

Kā es, kā šīs valsts iedzīvotājs, kurš ievēro (tiešām) pilnībā visus drošības pasākumus (kaut vai aiz cieņas pret citiem). Kā es, vai jebkurš cits man blakus esošs cilvēks var būt pasargāts no saskarsmes ar potenciālu Covid-19 inficēto?

Vai tiešām valsts ierēdņi domā, ka, dodot iespēju atgriezties mājās, katrs šo iespēju izmantos, ievērojot augstākos piesardzības standartus? Vai tieši pretēji, šī ir kritiskā masa, kas neskatoties uz visiem mūsu centieniem “izsargāties”, “tupa” nospļaujas un mūs visus sejā smejoties “iz***!?”

Lūdzu, padalies ar šo rakstu, šoreiz kaut vai sociālā eksperimenta nolūkos man tiešām interesē sabiedrības viedoklis. Man ir pilnīgi vienalga, vai kāds lasa manus citus rakstus (es tos rakstu pārsvarā prieka pēc, nedaudz varbūt ar komerciālu piesitienu), bet šo rakstu es gribu tomēr iznest siltākā saulītē. Šoreiz tas izdarāms tikai ar Tavu atbalstu, dārgais lasītāj!"

Avots: Jauns.lv